Vācu ofensīvas sākums Rīgas frontē un kaujas pie Mazās Juglas

1917.I.-3.IX

Vācu ofensīva Rīgas frontē sākās 1917. gada 1. septembra agrā rītā. Tās mērķis bija Rīgas ieņemšana un krievu 12. armijas iznīcināšana. Neskatoties uz to, ka krievu augstākie štābi zināja par gaidāmo uzbrukumu, vāciešiem Ikšķiles rajonā izdevās panākt taktisku pārsteiguma efektu un neierasti spēcīgas artilērijas uguns atbalstītiem šķērsot Daugavu. Vairāk kā pusmiljons izšauto artilērijas lādiņu pilnībā sagrāva krievu 186. kājnieku divīzijas pretošanās iespējas. Vācieši bija iecerējuši ar plašu manevru no austrumiem ielenkt Rīgas nocietināto rajonu un iznīcināt tur atrodošos krievu 12. armiju. Neskatoties uz to, ka krievu vadība zināja par gaidāmo uzbrukumu, tā gandrīz neko nespēja izdarīt uzbrukuma atvairīšanai, jo tās rīcībā bija tikai atsevišķas kaujas spējīgas daļas.

Pēc Daugavas forsēšanas vācu daļas vēdekļveidīgi izvērsās un devās gan austrumu (Ogres), gan rietumu (Rīgas), gan ziemeļu (Ropažu) virzienā. Lai nepieļautu vāciešu nonākšanu dziļā 12. armijas aizmugurē, uz Mazās Juglas upes pozīcijām steigšus tika pārsviesta 2. latviešu strēlnieku brigāde Anša Lielgalvja vadībā. Tieši tai bija atvēlēta izšķirošā loma vācu uzbrukuma ieceres izjaukšanā.

Latviešu pozīciju priekšā 1. septembrī varonīgi un, ciešot lielus zaudējumus, vāciešus bija spējis aizkavēt krievu 130. kājnieku pulks. 2. septembrī vācu spēku galvenais trieciens vēlās pret 2. latviešu brigādes pozīcijām. Mazās Juglas krastos latviešu strēlniekiem izdevās aizkavēt vāciešus veselu diennakti, nodrošinot atkāpšanās koridoru visai 12. armijai. Šajās kaujās latviešu strēlnieki parādīja neredzētu varonību, līdz pēdējam aizstāvot savas pozīcijas pret vācu izlases triecienvienībām. Niknajās kaujās 2. latviešu brigāde cieta ļoti lielus zaudējumus. Sevišķi smagi cieta Jukuma Vācieša komandētais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kurš aizstāvēja pozīciju centru un zaudēja divas trešdaļas sava sastāva (virsnieku vidū zaudējumi sasniedza pat četras piektdaļas). Arī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks zaudēja vairāk nekā pusi karavīru. Pēc 26 stundu izmisīgas aizstāvēšanās latviešu strēlnieki saņēma atkāpšanās pavēli. Par parādīto varonību Mazās Juglas kaujās 642 latviešu strēlnieki tika apbalvoti ar Svētā Jura krustu. Vēlāk septiņi strēlnieki par šīm kaujām saņēma arī Latvijas Republikas augstāko apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Jau vēsākas ir palikušas naktis. Salta ir ausmas stundu rasa, un purva bērzu zaros jau var manīt pirmo lapu dzeltenumu.
Viss rāda, ka uz rudens pusi steidzas laiks.
Arvienu biežāk var dzirdēt dienas stundās gaisā rūcam vācu lidmašīnu motorus. Nāk apmulsušiem strēlniekpulkiem vēstis dažādas, un neziņā, te cerībās, te ļauna gaidās svārstās to dvēseles, vairs nezinādamas kam neticēt, kam ticēt.

Pašiem lielmutīgākajiem jau klusas palikušas mutes, un naktīs nāk pie daudziem ciemos smags un murgains miegs.
Jau apnikusi brāļošanās. Dažās rotās, vāciem parādoties ārpus žogiem, atkal sāk klaudzēt šauteņaizslēgi, un purva viršos atrasts viens otrs privātdrānās ģērbies frontes pārgājējs, ar proklamācijpaku padusē un lodi pierē, un kas to šāvis, nezin itneviens.

Jūt ļaunu strēlniekbataljoni. Veterāni kurn un nemierīgi pēta jauno sejas, un stājuši pie ložmetējiem, apskatās un vēro, vai vēl spēs strādāt ilgi klusējušais viņu mehānisms.

Tad kādā miglas rītā līdz ar sauli sākas vācu lielgabalu guns.
Vispirms Daugavmalā, iepretim Ikšķilei, kur krievu atstāta ir Nāves sala, un upes ziemeļkrastā plešas rīdzinieku un kurzemnieku brāļu kapi. Tur baltās rindās, nāves parādei slējušies bērzu krusti, un granātbedru izrakņāts, kā bakrētaina seja, aiz lauka stiepjas lauks.
Ar mokām spiežas cauri miglai saulstari, to krāsodami asiņainu, un vācu lielgabalu dimdēšana ir kā briesmu zvans, kuru dzirdot, mirst naivi lētticības sapņi, klusa baiguma pilnas metas pilsētielas, un drūma niknuma top pilni strēlnieku pulki, šis Rīgas frontes stiprais, atkušņa un vasaras un miglas kaujās pārbaudītais balsts.
Ar sava spēka varu tie reiz cerējuši vācus projām triekt.
Tad asiņaina paguruma brīdī iesākuši ticēt nostāstiem, ka kļūs par rāmu jēru plēsīgais, niknais vācu vilks.

Dzīvās atmiņas

Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem


Gunāra Silakaktiņa apraksts par strēlnieku Kristapu Dolmani


Iesaki šo notikumu