Latviešu strēlnieki pēc kara

Latviešu strēlnieku zaudējumi Pirmā pasaules kara laikā sasniedza aptuveni 20 tūkstošus cilvēkus (kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus). Latviešu karavīru upuri Krievijas armijas sastāvā citās frontēs bija vēl lielāki. Tūkstošiem latviešu (precīzs skaits nav zināms) krita arī Krievijas Pilsoņu kara cīņās, karojot gan Sarkanās armijas rindās, gan pretlielinieciskajos spēkos. Neatkarības karā krita un mira no ievainojumiem vairāk nekā trīs tūkstoši Latvijas armijas karavīru.

Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara kritušo karavīru piemiņa ir tikusi iemūžināta daudzos pieminekļos, tai skaitā Brīvības piemineklī un Rīgas Brāļu kapu kompleksā. Vairāk kā divsimts „veco” strēlnieku jau pēc Neatkarības kara noslēguma saņēma augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni, Latvijas Republikai uzsverot strēlnieku ieguldījumu neatkarības izcīnīšanā. Latvijas armija bija latviešu strēlnieku bataljonu un pulku mantiniece. Piemēram, zināms, ka Latvijas armijas rindās karoja aptuveni 10 tūkstoši bijušo Ziemassvētku un Janvāra kauju veterānu.

Daudzi agrākie strēlnieki un viņu komandieri veidoja spīdošas militārās un civilā karjeras neatkarīgajā Latvijā. Rūdolfs Bangerskis un Krišjānis Berķis ieņēma kara ministra amatu, bet vesela virkne bijušo strēlnieku virsnieku kļuva par Latvijas armijas ģenerāļiem. Starpkaru periodā tika veikts liels darbs arī latviešu strēlnieku vēstures pētniecības laukā un iemūžināšanai. Aktīvi darbojās Latviešu veco strēlnieku biedrība, kura apvienoja daudzus bijušos strēlniekus. Karš bija atstājis neizdzēšamas fiziskas un garīgas rētas daudzu strēlnieku likteņos. Aleksandra Grīna biogrāfs Jānis Veselis raksta: „Pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība ir Aleksandra Grīna lielākais mūža piedzīvojums, no kura viņš netiek vaļā.”

Traģiskāks liktenis gaidīja Padomju Savienībā palikušos „sarkanos” latviešu strēlniekus. Daudziem no viņiem nebija iespēju atgriezties dzimtenē, jo tie piederēja pie komunistiskās partijas vai arī tiem Latvijā neatradās galvotāju, kas varētu garantēt viņu politisko uzticamību. Šī iemesla dēļ, piemēram, Latvijā nevarēja atgriezties bijušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona un pulka komandieris, vēlākais Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis. Tāpat kā daudzi citi Krievijā palikušie strēlnieki, arī viņš turpināja veidot militāro karjeru Padomju Savienībā un 20. gadsimta 30. gadu nogalē gāja bojā Staļina īstenotajā Lielajā terorā, kas prasīja tūkstošiem latviešu dzīvību.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Vilciens sakustas, — rāviens ir visai spējš, un Marta atkrīt man pret krūtīm, smiedamās galvu augšup liec, starodama visa, un es tai lieku roku apkārt pleciem, — vilciens jau sācis ripot, riteņi klandās, klaudz.
Atpakaļ aiztek stacijjumti, padziļā lejā veras laukums, pavīd Kārļa ielas iedragāto namu rinda. Jau mana plūstam pretī Daugavu, mirdzoši zilu, un tad kā četrstūraina zilganmelna milzu mute sāk vērties dzelžu tilta gals.
Tepat mēs viņā oktobrrītā skrējām pāri, — sāk apņemt mani atmiņvilnis, un no tā vairīdamies, es vēl ciešāk velku sevim klātu meiteni, lejup liecu galvu, veru cieti acis, gribu aizmirst matu smaršas noreibumā to, kas bijis, bet riteņklaudzēšanu nedzirdu es vairs.
Lauž ausis simtu zābakotu kāju skrējienduņu, es esmu sācis joņot atmiņaulojumam līdzi, tarks otrā tilta galā vācu ložmets, un ausmas gaidu pelēkumā jūk un šķind visapkārt ienaidnieka šautu ložu uguntiņas, met tilta spraisli baltus zibeņus.
Es nopurinu galvu, veru acis, — plīv viņās Martas matu cirtas un šalko vēja dvaša, vēsāks virs upes zili mirdzošajiem viļņu bariem kļuvis gaiss, bet kā no granātaukas ap mums viss vaid vēl, klaudz un dārd.
Marta liec roku atpakaļ, vij viņu man ap kaklu, un es vēl dziļāk liecu seju, lūkodams bēgt prom no atmiņām un paslēpties no sevis paša šajos tumšajos matu gredzenos.
Tūliņ mēs būsim tiltam pāri, — jau dambis nāk, pa kreisi nomanāms liels, melns un gļotpilns grāvis, ko toreiz jauca šrapnēluguns. Un nodun, it kā novaid zem mums caurbrauktuve, pie kuras toreiz cīnījās ar vāciem un ar nāvi bez munīcijas palikušais desmitās rotas vads.
Tad vaigā iesitas man Arkādijas zaļo lapu dvaša, kā slīcējrokas atlaižas no manis atmiņas, — viss bijušais grimst atkal zemapziņas dzelmē, — uz mājām, mājup tagad iet man ceļš!

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem


Iesaki šo notikumu