Atpakaļ

Notikumu laika skala

Bēgļu gaitas un Rīgas evakuācija

1915.VII-VIII

Vācu karaspēka ielaušanās Kurzemē 1915. gada maija pirmajās dienās radīja paniku iedzīvotājos un izraisīja pirmo stihisko bēgļu kustību. Pretiniekam nostiprinoties Liepājas apkārtnē un draudot ar jaunu ofensīvu Rīgas virzienā, 1915. gada vasarā Latvijā sākās plaša bēgļu kustība.

Galvenais bēgļu kustības iniciators bija Krievijas bruņoto spēku virspavēlniecība. Krievijas armija 1915. gada vasarā piedzīvoja vienu neveiksmi pēc otras. Kā galēju līdzekli šajā situācijā tā nolēma izmantot t.s. „izdedzinātās zemes” taktiku – atkāpšanās laikā evakuējot vai iznīcinot visu, ko pretinieks varētu izmantot kara vajadzībām: transporta infrastruktūru, kara materiālu un pārtikas krājumus, rūpnīcas utt. Arī darba spējīgajiem iedzīvotājiem bija jāpamet kara darbības rajons, lai pretinieka rokās paliktu tukša, izpostīta teritorija. Rezultātā Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Latvijā sākās plašas evakuācijas un bēgļu kustība, kas aptvēra miljoniem cilvēku.

Latvijas teritorijā grandiozākā bija Rīgas evakuācija 1915. gada jūlijā un augustā, kad uz Krieviju tika aizvestas visas lielākās rūpnīcas ar aprīkojumu un strādniekiem, valsts iestādes, skolas un bibliotēkas, izejvielu krājumi un pat metāla pieminekļi un baznīcu zvani. Rīga, kura pirms kara bija viena no lielākajām Krievijas ostām un rūpniecības pilsētām, dažu mēnešu laikā zaudēja aptuveni pusi iedzīvotāju un visas lielākās ražotnes. No Rīgas evakuēja vairāk nekā 200 tūkstošus iedzīvotāju un rūpnīcas vismaz 300 miljonu zelta rubļu vērtībā.

Latvijas laukos bēgļu kustība aptvēra simtiem tūkstošu cilvēku. Bēgļu gaitās pavisam devās vismaz 850 000 Latvijas iedzīvotāju. Precīzu bēgļu skaitu mēs nezinām, jo liela daļa bēgļu netika uzskaitīta. Bēgļi devās ne tikai uz Vidzemi un Latgali, bet liela daļa mēroja tālāku ceļu uz Krieviju, galvenokārt uz tās lielpilsētām. Pa ceļam viņi parasti zaudēja visu savu iedzīvi, tai skaitā lopus, kuri vai nu gāja bojā ceļā, vai tos par niecīgu samaksu uzpirka armija.

Bēgļus viņu ceļā pavadīja bads un slimības, jo Krievijas varas iestādes nebija parūpējušās par bēgļu apgādi. Rūpes par valdības pamestajiem cilvēkiem uzņēmās latviešu inteliģences veidotās bēgļu palīdzības organizācijas, kuru skaits drīz vien sasniedza vairākus simtus. 1915. gada septembrī šīs organizācijas apvienojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kas gādāja par Latvijas bēgļiem visā Krievijas teritorijā. Zīmīgi, ka bēgļu aprūpē aktīvi darbojās daudzi vēlākie Latvijas Republikas valstsvīri (J. Čakste, Z.A. Meierovics, J. Goldmanis, J. Zālītis, A. Bergs u.c.). Simtiem tūkstošu cilvēku apgādāšanā latviešu sabiedriskā elite ieguva neatsveramu organizatorisko pieredzi, kas vēlāk lieti noderēja savas valsts veidošanā. Ne velti bēgļu organizācijas vēlāk kļuva par pamatu Latviešu Pagaidu nacionālās padomes izveidošanai, kura jau no 1918. gada janvāra cīnījās par neatkarīgas Latvijas izveidošanu.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Kviešu druvās zilganie stiebri sniedzas jau līdz krūtīm, un pļavās tā sazēlusi zāle, ka pļāvējiem nākas brist kā pa zaļu jūru, un muguras kļūst slapjas jau pēc otrā vāla. Tad viņi apstājas, un strīķēdami izkaptis, mazliet atpūtina plecu muskuļus. Dažkārt tie apstājas arī vāla vidū, pusvēzienā apturēdami izkaptis, un brītiņu klausījušies, liek atkal šņākt platajiem asmeņiem zālē. un pēc brītiņa atkal klausās, aizturējuši elpu un savu izkapšu staigāšanu.Viņi klausās tālā rūkoņā, kas atgādina pērkona dūcināšanu horizonta malā, kad negaiss jau pārgājis pāri, un zibeņi kapā lietus mākoņu lāņus aiz trijiem novadiem. Tak pērkona rūkšana gan kļūst arvien klusāka, attālinoties melnu mākoņu kalniem un negaisam aizejot gar debesmalu.
Šī rūkoņa turpretim neapklust jau trešo dienu un nāk arvienu tuvāk, kaut gan debesis ir skaidras, un padebešu neaizsegta un liesmaina staro saules ripa, liedama savu svelmi pār Zemgales sētām un laukiem, un treknajām līču pļavām, kurās lokās balti augumi, lāgu lāgiem apstādamies savā pļāvēju gaitā, lai vērotu bezmākoņaino debesu rūkoņu un tveices sakarsētā gaisa drebēšanu.Tā ir lielgabalu dūkoņa, kas veļas pāri Zemgalei, nākdama no Lietavas puses, un nemiera pilnas ir kļuvušas lauku laužu sirdis un domas. Šis nemiers kļūst vēl smagāks un trauksmīgāks, redzot pa lielceļiem kustamies uz ziemeļu un rītu pusi putekļu mākoņus, kuriem skrien pa priekšu visādas lopu balsis, sieviešu klaigas un ilgi brauktu ratu čīkstēšana. Šad un tad vēja pūsma, nākdama no zilganiem kviešu laukiem vai ozolu birstalas puses, pasit sānis no ceļa putekļu padebešus, un tad var saskatīt nosvīdušus zirgus, kas velk smagi piekrautus vezumus un milzu ores, un aitu barus, kuru žēlās brēkas atgādina mazu bērnu raudāšanu. Ar aitu bariem mijas brūnu un melnraibu govju pulki, virs kuriem, putekļu blāķiem sablīvējoties no jauna, kļūst saskatāms tikai ragu mežs. Tas sašūpojas un sāk trīcēt, atskanot dobjai vēršu maurošanai, un viņai tūliņ atsaucas mazliet sīkākās govju balsis, kurās skan ilgas pēc zaļām āboliņa ganībām un vēsiem laidariem, un izmisums, kam nava svešas arī rāmās lopu dvēseles.

Dzīvās atmiņas

Marija Šmeliņas (dz.Janvāre) mātes Katrīnas Janvāres atmiņas par bēgļu gaitām

Iesaki šo notikumu