Sākas Bermonta armijas uzbrukums Rīgai

1919.8.X

Bermonts, lai attaisnotu savu uzbrukumu Rīgai, pārmeta Latvijas Pagaidu valdībai vēlēšanos izlīgt ar Padomju Krieviju. Tas, protams, bija smieklīgs iegansts, jo, kaut arī Maskava bija piedāvājusi sākt miera sarunas, tomēr nekādi praktiski soļi netika sperti. Patiesais Bermonta armijas uzbrukuma iemesls bija, no vienas puses, vācu revanšistisko aprindu spiediens, kuras vēlējās atjaunot kundzību Baltijā, un, no otras puses, Bermonta armijas smagais finansiālais stāvoklis un starptautiskā izolācija. Bermonts un viņam tuvās aprindas maldīgi cerēja, ka Rīgas ieņemšana viņiem varētu nodrošināt finansējuma palielināšanos un potenciāli arī Antantes valstu pozīcijas maiņu.

1919. gada 8. oktobra rītā Bermonta karaspēks uzsāka ofensīvu Rīgas frontē. Trīs vācu lidmašīnas bombardēja Rīgu. Bermonta karaspēkam bija vairākkārtīgs skaitliskais pārsvars pār Latvijas armijas vienībām, bet vēl nomācošāka disproporcija bija bruņojuma ziņā – vācu un krievu vienības bija ļoti labi apgādātas ar ložmetējiem, mīnmetējiem, lielgabaliem, bruņu mašīnām un vilcieniem, kā arī lidmašīnām. Tomēr, neskatoties uz pretinieka pārspēku, Latvijas armija kauju sākumā spēja izrādīt ļoti organizētu un sekmīgu pretestību, neļaujot Bermontam pēkšņā triecienā ieņemt Rīgu. Smagākās kaujas ritēja Jelgavas šosejas tuvumā, kur Latvijas armijas vienībām izdevās aizkavēt vācu Dzelzsdivīzijas virzīšanos uz priekšu. Vācu vienību neveiksmes pirmajā dienā, nespējot pārraut fronti un sasniegt Daugavas tiltus, kā tas bija izdevies 22. maijā pret lieliniekiem, lielā mērā noteica visas Bermonta avantūras neveiksmi.

Latvijas armijas sekmīgo pretestību noteica divi būtiski faktori. Pirmkārt, Pagaidu valdība bija gaidījusi vācu uzbrukumu Rīgai un armija bija labi sagatavojusies aizsardzībai. Otrkārt, vācu uzbrukums Rīgai un galvaspilsētas aizstāvēšana kļuva par patiesu tautas karu. Latvijas armijas motivācija un cīņas gars bija ļoti augsts. Jau pirmajā uzbrukuma dienā Rīgā no jauna tika saformēts Studentu bataljons, kurā pieteicās simtiem brīvprātīgo, tai skaitā pazīstami kultūras darbinieki. Visas bermontiādes laikā tauta izrādīja milzīgu atbalstu armijai. Karot vēlējās ne tikai jaunieši, kuriem vēl iesaukuma vecums nebija pienācis, bet arī vecuma vai veselības stāvokļa dēļ kara dienestam vairs īsti nederīgi vai no tā agrāk atbrīvoti (ierēdņi, dzelzceļa strādnieki u.c.) cilvēki. Latvijas armijas karavīri parādīja apbrīnojamu varonību ļoti smagos apstākļos – cīnoties pret pārāku pretinieku, lai gan trūka gan ekipējuma, gan apģērba un pat apavu, kas rudens apstākļos radīja milzīgas grūtības.

Rīgas iedzīvotāji visiem spēkiem iesaistījās savas armijas atbalstīšanā. Rīgas drēbnieki brīvprātīgi laboja karavīru apģērbu, skolnieces un skolotājas gatavoja karavīriem veļu un mazgāja to. Vēlāka Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes sievas Justīnes vadītais Sieviešu palīdzības korpuss vāca ziedojumus armijas apgādei un palīdzēja ēdināt karavīrus. Oktobra beigās izveidoja Latviešu sieviešu zelta fondu, aicinot sievietes ziedot savas zelta un sudraba rotaslietas. Sieviešu atsaucība bija liela, zelta un sudraba pulksteņķēdes ziedoja arī vīrieši.

Karavīrus iedvesmoja Raiņa darbs „Daugava”, kurš pārdošanā parādījās 1919. gada septembrī un tika izpirkts divu nedēļu laikā. Vēlāk gan frontē, gan aizmugurē karavīru rokās varēja bieži redzēt Raiņa „Daugavas” tekstu. Virsnieki mēdza teikt, ka Raiņa sacerējums kaujās atsvēris veselu kājnieku pulku. Aleksandrs Grīns šajā laikā arī atradās Rīgā un darbojās Latvijas armijas Virspavēlnieka štābā kā Rīgas Kara cenzors. Neilgi pirms kara darbības sākuma pret Bermonta armiju viņu sliktās veselības dēļ (smagais ievainojums vēl arvien lika par sevi manīt) atbrīvoja no 9. Rēzeknes pulka rotas komandiera pienākumu pildīšanas un kaujās viņš vairs nepiedalījās.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Nakts pagājusi, trauksmes vēsts vēl nav arvien, un kareivji, jautrā barā skrien pēc ūdens, nāk rīta tējas laiks. Rīts skaidrs un pavēss, gaiša uzlēkusi saule, un kazarmpagalmā sāk rindas kārtoties. Kā parasts, rotas iet mācībās uz smilšu laukiem; no jauna sākas pārskrējieni, un smiltis viegli put zem viņās nokrītošiem ķermeņiem vai žigli skrejot celtām kājām, kaut zāles stiebros visur vēl mana rasas mirdzumu.
Tak prāts mums šodien nav pie sen parastām ķēdes mācībām.
Ar visu sirdi viņām ļaujas tikai jaunākie.
Vecākiem, kaujās bijušiem prāts kavējas kur citur. Acis tiem asi pēta gaisu, un skati šad tad slīd pāri fabrikskursteņiem un namu bariem prom uz Daugavpusi, kaut arī tur nekas nav saredzams, nedz manāms.
Tik sen parastais ielu troksnis, ratu rīboņa. Un smagi sprauslodams gar ūdenstorņiem aiziet vilciens, tam pakaļ stiepjas gara vatesbaltu dūmu aste.

Tak kaut kas savāds, citos rītos neparasts ir jaušams gaisā, manāms virsnieku sejās, kas atkal, vēl un vēl vēršas augšup, grib pētīt dienvidus, tad slīd pār jumtu jūru prom uz tiltu pusi, kur mana paceļamies Pārdaugavas namiem nokaisītos smilšu kalnu augstumus.
Piepeši mana niknu motorrūkoņu. Gaiss dūc un rūc, un dūkšana nāk aši tuvāk, nāk no Daugavpuses. Nu jau var manīt dienvidmalā melnus punktus, kas ātri pārvēršas par melniem krustiem, dūc un riņķo lokos, tuvāk nāk un laižas zemāk. Un tad kaut kur dun smags grāviens, otrs un trešs tam seko, sākas ložmetēju rejas.

Kareivji, kas guļ smiltīs izkliedētā ķēdē, griezti uz stacijpusi, sviežas apkārt, ciešāk ņem rokās bises; un visu acis vērstas uz Torņakalna pusi, kur Mārtiņtornis spītīgi saslējies pāri namu augumiem.
“Tās vācu lidmašīnu bumbas,” saka leitnants, un rotniekam, kas stāv aiz viņa, ir sadrūmis vaigs.
“Beigt mācības,” viņš saka, auksts, un mazliet īgns. Un atkal tam virs acīm, kuras pēta vācu lidmašīnas, ir aizlikta labās rokas plauksta.
Es sapulcinu vadus, kas bij izkliedēti ķēdēs, un rotnieks ved mūs kazarmsētā atpakaļ.
“No visām pusēm plūst pa vārtiem iekšā mūsu pulka rotas, un rindām stājot, virsniekiem laižot viņas no rokām, sāk dūkt no tūkstots balsīm, dimd no divtūkstoš kāju dūņas kazarmkorpusi kā milzīgs bišu dārzs.
No štāba ļaudīm jau ir gūtas pirmās vēstis: Vāci brūk virsū mūsu pulkiem visā purvu frontē!

Dzīvās atmiņas

Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni


Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu


Ievas Reines, vecmāmiņas Birutas Zvaigznītes (dzimusi Pētermane) un vecvecmāmiņas Elgas Pētermanes (dzimusi Grūbe) atmiņas par vecvectēvu, tēvu un vīru - strēlnieku Jāni Pētermani


Ieviņas Rezebergas atmiņas par savu tēvu strēlnieku Arvīdu Knapi


Veronikas Zeidmanes atmiņas par strēlniekiem Jāni un Kārli Zeidmaņiem – vīra tēvu Jāni un tēva brāli Kārli. Uldis (redzams foto vecumdienās, Austrālijā) ir Kārļa dēls


Ievas Zuicenas sūtītais fragments no vectēva Izidora Zepa (1897-1973) konspektīvi uzrakstītā dzīves apraksta (1. un 2. pielikums), kur viņš attēlo situāciju Pēterburgā 1917. gadā un Rutas Zeibotes (1924-2015) atmiņas par savu tēvu Hermani Zeibotu, kurš bija leģendārās Cēsu skolnieku rotas dalīb...


Iesaki šo notikumu