Atkāpšanās pāri Daugavai

1919.9.-10.X

1919. gada 9. oktobrī Bermonta karaspēks tuvojās Torņakalnam. Latvijas Pagaidu valdība un Latvijas Tautas Padome evakuējās uz Cēsīm. Pilsētu pameta arī Dienvidu frontes štābs. Rīgas aizsardzības komandieris Jorģis Zemitāns, saņēmis maldīgu informāciju, 9. oktobra vakarā deva pavēli karaspēkam atkāpties no galvaspilsētas, atejot uz Juglas pozīcijām.

Iepriekšējā dienā saformētais Studentu bataljons neizpildīja atkāpšanās pavēli un pēc savas iniciatīvas ieņēma pozīcijas pie Daugavas tiltiem. Šiem 200 vāji apbruņotajiem brīvprātīgajiem pozīcijās Daugavas krastmalā pievienojās arī nelielas virspavēlnieka štāba un rakstvežu grupas. Pēc apspriedes ar citu karaspēka daļu komandieriem armijas virspavēlnieks ģenerālis Dāvids Sīmansons deva pavēli nostiprināties Daugavas labajā krastā, atceļot J. Zemitāna atkāpšanās pavēli. Latvijas armijas pulki atgriezās pie upes un ieņēma jaunās pozīcijas. Studentu bataljonu pie Daugavas tiltiem nomainīja 7. Siguldes pulks. Kad Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas daļas sasniedza Daugavu, tos no upes otra krasta jau sagaidīja Latvijas armijas Vidzemes divīzijas vienību uguns. Daugavas labā krasta aizsardzību organizēja Vidzemes divīzijas komandiera palīgs pulkvežleitnants Jānis Miglavs.

Igaunijas valdība tūlīt pēc Bermonta uzbrukuma sākuma uz Rīgu palīgā Latvijas armijai nosūtīja divus bruņuvilcienus, kuru apkalpes uzskatīja par labākajām igauņu armijā. Bruņuvilcieni ieradās Rīgā agrā 10. oktobra rītā, faktiski vienlaikus ar bermontiešu parādīšanos Daugavas kreisajā krastā. Sasniedzis Daugavu, Bermonts pa radio griezās pie Latvijas Pagaidu valdības ar priekšlikumu uzsākt pamiera sarunas. Valdība uz šo aicinājumu nereaģēja. Nespējot ieņemt Rīgu, Bermonts cerēja piespiest Latvijas Pagaidu valdību uz miera sarunām, uzsākot nežēlīgu Rīgas apšaudīšanu ar artilēriju.

Antantes valstu reakcija uz Bermonta armijas uzbrukumu bija ļoti asa – tā atsāka Vācijas piekrastes jūras blokādi un nosūtīja no Tallinā izvietotajām noliktavām Latvijas armijai prāvu bruņojuma apjomu (22 lielgabalus, 124 ložmetējus, 18 600 šautenes). Pēc piecām dienām Sabiedroto valstu karakuģi sāka aktīvi piedalīties karadarbībā pret Bermonta karaspēku. Latvijas armija no Antantes valstīm saņēma arī pārtikas, ekipējuma un apavu sūtījumus. Savukārt krievu “baltais” ģenerālis Judeničs nosauca Bermontu par nodevēju.

Papildpametriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Ap mums sāk melnot priekšpilsētu nami; kaut kur pa labi dzird juceklīgu šaušanu. Un tad arvien biežāk sāk pagadīties ceļā noklīdušu karotāju grupas, un katrs stāsta savu, bet nevar no šiem saraustītiem vēstījumiem izprast, cik tālu tiesām kļuvis ienaidnieks.
Cits apgalvo, ka vācieši jau tikuši līdz tiltiem. Cits gatavs apzvērēt, ka tie jau pāri, Rīgā iekšā, un mums galīgi nogriezts ceļš. Un citi, vecākie un bijušie jau kaujās, klusu cieš, labprāt i negrib runāt, un beidzot nosaka, ka laikam nemaz neesot tik traki bijis.
Kāds pusvācietis tikai savārījis putru. Kāds viņam ticējis, un par pusvelti izcēlusies visa šitā šlura, kurā pats velns nevarot saprast, kur palikusi tā vai cita rota, un kāds būs visam gals.

Rūkdami, kurnēdami, sirdīs slēpuši izmisušu niknumu mēs ejam, pelēkmelni pār mums padebeši, mazliet lietai-
na, tumša rudens nakts.
Gaiss metas vēl miklāks, auss mana ūdens šalkšanu.
Un tad mēs esam Daugavmalā, ejam klātu tiltiem, kuru sargāšanai nostājušies gluži jaunu kareivju pulciņi. Un tilts sāk
dimdēt zem kājām, gluži melna lejā pludo Daugava, un sirdi man sāk nomākt vecas sāpes: pirms divi gadiem es jau tiku gājis gājumu, kas tagadējam ļoti rāda.
Nāk nopakaļus mūsu rindām tas pats senais ienaidnieks.

Dzīvās atmiņas

Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Artūra Jurenovska fotogrāfijas ar vecmāmiņas brāļiem – strēlniekiem Ansi, Juri un Jāni Ēķupiem


Iesaki šo notikumu