Ložmetējkalna ieņemšana

1917.7.I

7. janvāra rītā 3. Kurzemes un 7. Bauskas strēlnieku pulks kopā ar 16. un 53. Sibīrijas strēlnieku pulku uzsāka flanga uzbrukumu spēcīgajai vācu nocietinājumu sistēmai Tīreļpurva ziemeļu galā – Ložmetējkalnam. Šai pozīcijai frontāli uzbruka vēl divi Sibīrijas strēlnieku pulki. Latviešu un sibīriešu kopīgais manevrs izdevās – redzot pretinieku tuvojamies Ložmetējkalnam no sāniem un pat aizmugures, tā aizstāvji – 49. Landvēra pulks trīs bataljonu sastāvā – bija spiests pamest savas pozīcijas un atkāpties aiz Lielupes.

Pateicoties 2. latviešu strēlnieku brigādes triecienam, ielaužoties vācu aizmugurē, pirmo Ziemassvētku rītā (pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra) bija kritusi vācu citadele Rīgas frontē. Iegūtas bija arī izdevīgas izejas pozīcijas tālākām operācijām Lielupes kreisajā krastā un pret Kalnciemu. Ložmetējkalnā sibīrieši un latvieši ieguva ievērojamas trofejas: 21 smago un 11 vieglo lielgabalu, kā arī 2 tranšeju lielgabalus, 19 ložmetējus, 2 prožektorus, 11 munīcijas ratus. Gūstā bija krituši aptuveni 800 vācu karavīri (pēc citām ziņām pat 1000).

Nākamajā dienā, 8. janvārī, latviešu strēlnieki atvairīja vairākus niknus vācu pretuzbrukumus, kuru mērķis bija atgūt iepriekš zaudētās pozīcijas. Vācu Ložmetējkalna ieņemšana kļuva par lielāko Ziemassvētku kauju panākumu. Pat vēl vairāk, tas bija lielākais ieguvums, kuru Rīgas frontē krievu karaspēks sasniedza 1. pasaules kara laikā. Protams, gan sibīrieši, gan latviešu strēlnieki uzskatīja, ka viņiem pienākas Ložmetējkalna iekarotāju gods. Diemžēl krievu vadība neizmantoja Ložmetējkalna ieņemšanu, lai attīstītu uzbrukumu Kalnciemam, kuru jau tajā pašā dienā bija iespējams ieņemt, kamēr vācieši nebija paspējuši nostiprināties un atvest rezerves.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Vācu citadelei Lielupes lejtekas labajā krastā, — no betona un milzu priežu balķiem celtam kara pozīciju cietoksnim tagad draud briesmas no Mazā Tīreļa puses, un no upes meža, ko aizsniedzis jau Bauskas pulks. Un valmierieši sargā frontes pārrāvumu no dienvidiem, bet frontes vārtos cīnās tukumnieku pulks, sargādams viņus ar ložmetējiem, durkļiem un metamām granātām.

Sarkani metas rīti, aust diena un nāk saules lēkts. Un sāk šaut vācu baterijas, granātšmīksti no jauna plosa gaisus, un šāvienu gunīs sāk liesmot Ložmetēju kalns.

Ja brigādes iedzīto ķīli nedzīs dziļāk, vāci saspiedīs viņu pašu ar savu bataljonu smagumu, jo tagad, kad krievi atsisti visur un pamests arī pirmo latvju pulku rāvums, vāciem kļūst citos frontes iecirkņos nu brīvas rokas, un visas savas brīvās rezerves tie sviež uz Kalnaciema pozīciju pusi, kur gar Mazo Tīrelpurvu, latvju apņemts no sāniem, aizstiepjas karavīriem, mašīnflintēm un lielgabaliem bāztais Ložmetkalns.

Ja vāciem izdosies to noturēt, tad izskries ārā no viņu frontes arī tas ķīlis, ko viņā ietriekusi otrā latvju brigāde, beigsies ziemas kaujas, vācu štābi atkal varēs justies droši Jelgavā, un viņu kareivji varēs mierīgi gulēt savās zemnīcās.

Gulēt un gaidīt kara galu un lielo zemes dalīšanu Kurzemē, ko ķeizars Viļums apsolījis visiem saviem karavīriem, kas iekaroto līdzēs paturēt.

Brigādes komandieris Auzāns lūdz krievu štābam rezerves, jo citādi tam jāpārtrauc uzbrukums, jāatstāj gūtie sasniegumi, bet rezervju patlaban nava, —un uz Mazā Tīreļa pusi dodas tikai viens sibīriešu pulks. Un brizdams pa dzļlo sniegu bez liela cīņas spara, iet gausi tas un sāk tuvoties vārtiem tikai pret rīta pusi, kad austrumu mala jau visa deg saules lēkta ugunīs.

No ausmas uguns sarkstot klajiem, vēl sīvāka top vācu guns. Un krieviņiem, ja viņus dienas laikā sūtīs baušķiniekiem, valmieriešiem talkā, būs turpat sniegā līķu vālos jāpaliek.

Pulkvedis Auzāns nolemj atlikt uzbrukumu līdz vakaram, kas reizē būs Ziemssvētku vakars, un tad sviest cīņā savējos un palīgspēkus, lai svētku rīts tiem austu uzvarvaiņagots.

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu


Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem


Vilhelma Klincāna atmiņas par savu tēvu Pāvelu Klincānu (Pirmā Pasaules kara laikā kā puika aizbiedē sarkanarmiešus) un audžutēvu – strēlnieku Stefanu Punduru


Vēsma Kalniņa iesūtījusi Ausmas Alīdas Kalniņas (dzim. Puriņa) pierakstītās atmiņas par tēvu - strēlnieku Jāni Puriņu


Iesaki šo notikumu