Pavēle par strēlnieku bataljonu formēšanu

1915.1.VIII

Lūgumrakstus ar aicinājumu veidot latviešu nacionālās militārās vienības saņēma augstākie Krievijas karaspēka štābi. Latviešu drauga ģenerāļa Potapova parakstītas atbalsta vēstules saņēma vairāki desmiti Krievijas armijas augstāko virsnieku. Jānis Goldmanis pat personīgi devās uz virspavēlnieka mītni Baranovičos, lai uzrunātu kņazu Nikolaju Nikolajeviču.

Virspavēlnieks, gluži pretēji valdības nostājai, ļoti labvēlīgi atsaucās uz latviešu iniciatīvu. Iespējams, ka tieši Petrogradas (mūsdienu Sanktpēterburga) aprindu atklāti noraidošā nostāja veicināja latviešu projekta pieņemšanu, jo armijas vadība atradās nebeidzamā sāncensībā un konfliktos ar civilo pārvaldi. Daudzu virsnieku acīs valdības aprindās bija pārāk liela vācu ietekme, bet Jānis Goldmanis, pateicoties viņa aktīvajai patriotiskajai pozīcijai, tika uzskatīts par noteiktu vācu ienaidnieku.

Tomēr būtiskāks faktors labvēlīgā lēmuma saņemšanai bija Krievijas armijas katastrofālais stāvoklis 1915. gada vasarā. Krievijas armija atkāpās no Polijas un Lietuvas, kur tika piedzīvotas smagas sakāves. Vācu karaspēks uzsāka arī uzbrukumu Kurzemē un Zemgalē. Latviešu iniciatīva par nacionālo vienību formēšanu bija viens no nedaudzajiem salmiņiem, pie kura neveiksmēm vajātā Krievijas armija varēja pieķerties. Pastāvēja pamatotas cerības, ka vietējās tautas (šajā gadījumā latvieši) ar daudz lielāku degsmi aizstāvēs savas apdzīvotās teritorijas. Vēlākās kaujas šo apsvērumu pilnīgi apstiprināja – latviešu strēlnieki izrādījās vienas no kaujasspējīgākajām Krievijas armijas daļām Rīgas frontē. Turklāt jau agrāk Krievijas armija bija sākusi formēt poļu, armēņu un dažu nelielo Kaukāza tautu militārās vienības. Arī pretinieki frontes otrā pusē veidoja nacionālas poļu, ukraiņu un somu vienības.

1915. gada 17. jūlijā J. Goldmanis atgriezās no Ziemeļrietumu frontes štāba Sedļecā ar labām ziņām – frontes komandieris bija devis principiālu piekrišanu formēt latviešu vienības, solot latvisku komandas valodu, latviskus uzrakstus uz kaujas karogiem un sevišķas krūšu nozīmes. Saglabājās cerības arī uz politiskām reformām pēc kara beigām – plašākas pašvaldības ieviešana Latvijā, administratīvā reforma un kultūras autonomija. Turpmākajās nedēļās turpinājās darbs pie latviešu strēlnieku bataljonu noteikumu galīgā varianta izstrādāšanas. Pavēle par latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu tika dota 1915. gada 1. augustā. Minētā pavēle paredzēja divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu. Tiesa gan, par lielu sarūgtinājumu latviešu inteliģencei, jelkādi politisko reformu solījumi latviešiem pēc kara beigām un izcīnītās uzvaras bija pazuduši. Nebija arī nekādu iespēju iebilst pret pēkšņajām izmaiņām, jo jebkādus iebildumus varētu tulkot kā nelojalitātes izpausmi, kas apdraudētu latviešu strēlnieku bataljonu pastāvēšanu. Tomēr, pat neskatoties uz politisko prasību izsvītrošanu, latviešu sabiedrībā ziņa par savu militāro vienību formēšanu radīja līdz tam neredzētu nacionālu pacēlumu.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Iesaki šo notikumu