Bads un sarkanais terors Kurzemē un Vidzemē

1919.I-VI

Pēc Rīgas ieņemšanas lielinieku rokās līdz janvāra beigām nonāca arī gandrīz visa pārējā Latvijas teritorija, izņemot Liepājas apkārtni. Turpmākajos mēnešos lielinieki veica virkni radikālu reformu, kas noskaņoja lielāko daļu iedzīvotāju pret viņiem. Nozīmīgākās no tām bija: privātīpašuma likvidēšana; augsti progresīvie nodokļi; agrārā reforma, kuras rezultātā zemniekiem tika atņemta zeme un izveidotas padomju saimniecības; pārtikas monopols; slepenpolicijas (lielinieki Latvijā izveidoja Krievijas „čekas” ekvivalentu – politisko nodaļu un politiskās apakšnodaļas) izveidošana; koncentrācijas nometņu izveidošana u.c.

Viena no lielākajām lielinieku neveiksmēm bija nespēja nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Latviju bija iztukšojis vācu karaspēks, bet pārtikas piegādes no Krievijas un Ukrainas izdevās uzsākt tikai īsi pirms lielinieku režīma sabrukuma. Pret zemniekiem vērstā politika un tirdzniecības ierobežojumi noveda pie tā, ka zemnieki slēpa pārtiku no varas iestādēm. Rezultātā pārtikas trūka ne tikai pilsētās, bet pat armijā. Lai sadalītu ierobežotos pārtikas krājumus, pilsētu iedzīvotāji tika sadalīti trīs kategorijās. Pirmajā kategorijā ietilpa komunisti, padomju iestāžu darbinieki, miliči un fizisku smagu darbu strādnieki. Otrajā – vieglāku darbu darītāji un režīmam lojālā inteliģence. Trešajā – visi pārējie, tai skaitā veci cilvēki. Pēdējās kategorijas iedzīvotāji saņēma tik niecīgu pārtikas devu, ka bija lemti bada nāvei. 1919. gada maijā Rīgā tika fiksēts pat veselas ģimenes bada nāves gadījums.

Vēl viena lielinieku politikas šķautne, kas izraisīja plašu neapmierinātību sabiedrībā bija nežēlīgais „Sarkanais terors” jeb masu represijas pret veselām sabiedrības grupām (sevišķi pret t.s. „buržuāziju”). Katrā Latvijas apriņķī lielinieki izveidoja revolucionāros tribunālus; tika radītas vairākas koncentrācijas nometnes (lielākā Pļaviņās); režīmam nevēlamās personas medīja lielinieku slepenpolicija – politiskās apakšnodaļas. 1919. gada pavasarī Latvijā sākās masveida nāvessodu izpildīšana. Tūkstošiem cilvēku tika ņemti kā ķīlnieki un ievietoti cietumos, kuros valdīja netīrība un plosījās epidēmiskās slimības (gripa, tīfs u.c.). Daudziem bada nomocītajiem ieslodzītajiem šādi apstākļi izrādījās nāvējoši.

Kopumā piecu mēnešu ilgās lielinieku valdīšanas laikā Padomju Latvijā nogalināja aptuveni trīs tūkstošus cilvēku. Lielākā daļa no tiem bija vācbaltieši, viņu vidū vairāki desmiti mācītāju. Lielinieku valdīšanas laikā dzima arī mīts par „plintniecēm” – bruņotām latviešu komunistēm ar šauteni plecā, kuras piedalījās arestēto apsargāšanā un nošaušanā. Šausmu stāstus par „plintnieču” zvērībām plaši izplatīja vācbaltiešu prese. Tikai neliela daļa no tiem bija patiesi. Lielinieki uzskatīja, ka visiem viņu partijas biedriem ir jābūt bruņotiem un jāprot apieties ar ieročiem. 1919. gada pavasarī, stāvoklim frontē pasliktinoties, lielāko daļu partijas biedru vīriešu aizsūtīja uz karaspēku. Aizmugurē palika galvenokārt sievietes, kuras tika apbruņotas, apmācītas un, trūkstot vīriešiem, izmantots pilsētu apsargāšanā, arestēto konvojēšanā utt. Bruņotu sieviešu grupiņu parādīšanās pilsētu ielā, protams, bija neierasts skats un veicināja dažādu baumu izplatīšanos.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Iesaki šo notikumu