1917. gads – Latvijas neatkarības ceļa sākums

1917. gada Februāra revolūcija, kas iznīcināja cara rēžīmu Krievijā un satricināja Krievijas valsts pamatus, radīja jaunas iespējas un jaunus izaicinājumus arī traģiskā stāvoklī nonākušajai latviešu nācijai. Jau gandrīz divus gadus kara darbība postīja Latvijas teritoriju, sadalot to divās daļās. Aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju bija iesaukti karā vai atradās bēgļu gaitās. Tobrīd arī pati latviešu nācijas turpmākā pastāvēšana šķita apdraudēta. Neveiksmīgās Ziemassvētku kaujas bija sagrāvušas cerību pašu spēkiem atbrīvot Kurzemi un Zemgali no vāciešiem. Sabiedrībā un arī pašu strēlnieku vidū strauji sāka izplatīties pretkara noskaņojums – ar krieviem kopā nebija iespējams ne karot, ne uzvarēt.

Kara sākumā latviešu politiskās prasības nesniedzās tālāk par ierobežotu kulturālu autonomiju, administratīvo un pašvaldību reformu. Lielie kara zaudējumi un revolūcijas uzvara mudināja izvirzīt jaunas, radikālākas prasības. 1917. gadā tās arī tika izvirzītas. Latviešu sabiedrības politizācija un radikalizācija izpaudās divos virzienos – Latvijas neatkarības idejā un latviešu lieliniecismā. Abas šīs idejas bija nesmierināmas pretinieces, bet katra no tām atrada plašu piekritēju pulku.

Pirmo reizi Latvijas neatkarības prasību 1903. gadā, atrodoties trimdā Šveicē, izvirzīja Miķelis Valters. Tomēr līdz pat 1917. gadam šī ideja bija margināla un nepopulāra. Krievijas impērija šķita nesatricināma un runas par iespējamu neatkarību parasti uztvēra kā pārāk radikālas un tādas, kuras pret latviešiem varētu izmantot vācbaltieši, lai krievu ierēdņu acīs padarītu tos par separātistiem un nacionālistiem. 1917. gadā situācija strauji mainījās, jo Krievija grima arvien dziļākā haosā un arvien lielākam cilvēku skaitam kļuva skaidrs, ka nepieciešams bēgt no „grimstošā kuģa” un iet pašiem savu ceļu. Visaktīvāk neatkarības ideju propagandēja Maskavas latviešu bēgļu aprindas, kuras grupējās ap laikrakstu „Dzimtenes Atbalss” (E. Blanks, J. Akuraters, L. Laicēns) u.c. Atklāti aicinājumi iet neatkarības ceļu sāka skanēt 1917. gada vasarā. Konkrētākas prasības jau tika izteiktas 1917. gada rudenī pēc Rīgas zaudēšanas vāciešiem. Tomēr pilnīga nosliekšanās par labu neatkarības idejai latviešu pilsonisko politiķu un mēreno sociāldemokrātu vidū bija pēc lielinieku apvērsuma, miera sarunām ar Vāciju un Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas 1917. gada novembrī – 1918. gada janvārī.

1917. gadā latviešu vidū, kurus karš bija novedis izmisumā, strauji izplatījās arī lieliniecisma idejas. Lielinieku saukļi bija radikāli, bet vienkāršu un skaidri saprotami – tautu pašnoteikšanās, maize, zeme un miers. Sevišķi uzrunājošs bija lielinieku solītais miers „bez aneksijām un kontribūcijām”, kas nozīmētu karojošo pušu atgriešanos pirmskara stāvoklī. Tas gan bija pilnīgi nerealizējams sauklis. Arī zemes un maizes solījumi izrādījās melīgi. Pēc milzīgā lieliniecisma uzplūda, kas savu kulmināciju sasniedza 1917. gada vasarā, sekoja atplūdi pēc Rīgas zaudēšanas, apvērsuma Petrogradā un miera ar Vāciju. Arvien vairāk cilvēku sāka novērsties no lieliniecisma idejām un pievērsties otrai alternatīvai – domai par neatkarīgas valsts izveidošanas nepieciešamību.

Jau 1917. gada rudenī vācu okupētajā Rīgā palikušie latviešu politiķi, kuri bija apvienojušies Demokrātiskajā blokā, vērsās pie Vācijas parlamenta ar rezolūciju, kurā aicināja izveidot neatkarīgu Latviju. Arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome 1917. gada beigās pieņēma vairākas rezolūcijas, kuras sagatavoja neatkarības prasību. Nacionālās padomes loceklis un “strēlnieku tēvs” Jānis Goldmanis 1918. gada janvārī uzstājās jaunievēlētajā Krievijas Satversmes sapulcē, runājot par Latvijas patstāvību un to, ka tās nākotne būs jāizšķir nevis vairs Krievijai, bet starptautiskā mērogā. Pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas sekoja Nacionālās padomes 30. janvāra rezolūcija, kurā latviešu politiķi jau atklāti deklarēja nepieciešamību izveidot neatkarīgu valsti.

Papildmateriāli:

Iesaki šo notikumu