Brīvprātīgo pieņemšanas komisijas darbības sākums

1915.12.VIII

Pēc pavēles par Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas izveidošanas un pirmo divu bataljonu formēšanu, sākās intensīvs brīvprātīgo pieņemšanas darbs. Pirmo brīvprātīgo pieņemšanas punktu atklāja 12. augustā Rīgā tajā pašā namā, kurā 1. jūnijā bija sanākusi pirmā slepenā apspriede strēlnieku jautājumā. Šeit brīvprātīgo reģistrēšanu un nosūtīšanu apmācībai veica Organizācijas komitejas paspārnē izveidotā Pieņemšanas komisija četru cilvēku sastāvā (divi Organizācijas komitejas pārstāvji, virsnieks un ārsts).

Pirmajās brīvprātīgo reģistrēšanas dienās iedzīvotāju atsaucība bija negaidīti liela un pieņemšanas komisijai vajadzēja papildināt savas rindas ar jauniem darbiniekiem. 12. augustā trīs stundu laikā pieteicās vairāk nekā pusotra simta brīvprātīgo. Starp tiem brīvprātīgajiem bija daudz nepilngadīgu jauniešu un pat sieviešu. Strēlnieku bataljonos bija paredzēts pieņemt vīriešus vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Izņēmumi bija iespējami tikai ar bataljona komandiera atļauju. Tomēr brīvprātīgo vecumu nemaz tik rūpīgi nepārbaudīja un bataljonos nonāca daudz jauniešu, kas vēl nebija sasnieguši 17 gadu vecumu. Daudziem brīvprātīgajiem nebija dokumentu, daži ar asarām acīs lūdza tos uzņemt bataljonos, un galu galā atnākušo vecumu komisija bieži noteica tikai „uz aci”.

Brīvprātīgie pieteicās ne tikai Rīgā, bet arī pieteikšanās punktos lielākajās Latvijas pilsētās, kā arī Igaunijā un Krievijā. Valmierā brīvprātīgo pieņemšana sākās 17. augustā, bet 18. augustā Rīgā ieradās latviešu brīvprātīgie no Cēsīm, Valkas un Petrogradas (mūsdienu Sanktpēterburgas). Tiesa gan, šo punktu darbības sekmes bija ļoti dažādas. Piemēram, Cēsīs līdz gada beigām pieņēma gandrīz sešsimt brīvprātīgos, bet Rūjienā tikai vienu. Rūjienieši ne bez pamata bažījās, ka latviešu bataljonus nepietiekami apmāca, ātri sūta uz fronti un tie cieš lielākus zaudējumus nekā krievu vienības.

Pirmajā darbības mēnesī Pieņemšanas komisija reģistrēja vairāk nekā trīsarpus tūkstošu brīvprātīgo. Turpmākajos mēnešos brīvprātīgo skaits strauji saruka. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, daudzo mobilizāciju rezultātā karot spējīgu vīriešu skaits Latvijā bija ievērojami sarucis. Otrkārt, daudzās Krievijas armijas neveiksmes atstāja nomācošu iespaidu uz iedzīvotājiem. Līdz 1915. gada beigām strēlnieku bataljonos kopumā pieteicās 6292 brīvprātīgie.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Brīvprātīgo pieņemšanas birojā mani sākumā grib noraidīt, jo zēniem, kas vēl skolas gados, esot vajadzīga vecāku atļauja. Tad man aiz muguras skarbi nodārd tēva balss, sacīdama, ka dēls ar viņa ziņu nācis šurpu, un rakstvedis pieraksta manu vārdu.

Tagad nāk tēva kārta. Rakstvedis pētošām acīm apskata viņa grumbaino, kalsno seju, iesirmās ūsas, skatiem kavēdamies pie tēva galvas, kas nesen bija vēl gandrīz melna, bet tagad atgādina ievziedu baltumu, un tad īsi nosaka: „Jūs, tēvoc, esat par vecu. Nākošais!" Tēvam saspurojas garās ūsas, noraustas vaigs un, atbīdījis sānis jaunu puisi, kas gribējis steigties tam garām, uzsviež uz galda savu nodriskāto karaklausības apliecību: „Nerunā muļķības, Skrīverjaunskungs, daudz tādu vīru kā tu, esmu savā laikā licis zem šautenes. Apskati papriekšu manus papīrus, un tad sāc runāt, vai labāki padod kādam citam, kam par kara lietām lielāka saprašana." Rakstvedis pietvīkst un ceļas kājās, taisīdamies rāties, bet vārdi apstājas uz lūpām, redzot, cik bāla un draudoša kļuvusi tēva seja. Viņš aiziet pie virsnieka, kas novietojies aiz atsevišķa galda, patālākā pieņemšanas telpu kaktā, un sāk tam kaut ko stāstīt, aizvainoti raustīdams plecus un pārnesdams ar galvu uz mūsu pusi. Virsnieks nāk mums klāt, un tēva kalsnais augums izstiepjas taisns, kā vaļā laista atspere.

Virsnieks smīnēdams paņem rokās saplīsušo tēva apliecību, sāk viņu apskatīt, un tad tam izgaist no sejas smīns. „Keksholmas pulka seržants, septiņpadsmit godalgas par šaušanu gvardijas korpusa komandiera pateicība piecpadsmit gadi virsdienesta.”

„Pierakstīt," leitnants īsi nosaka, nomezdams rakstvedim priekšā tēva papīrus. „Sešdesmit gadi priekš virsdienesta seržanta vēl nav tik liels vecums, ka tieši gadu dēļ tam nevarētu atkal dot rokā šauteni." Tēvam atplaukst vaigi, un leitnants prom iedams vēl piemetina: "Kadra mums tikpat kā nav, visi vēl zaļi lauku un fabriku zēni, un, sākoties apmācībām, būs zelta vērts ikkatrs vecs karavīrs."

Mēs ejam prom, laizdami acis pār brīvprātīgo rindām, un tām nav saskatāms gals.

Iesaki šo notikumu