Uzsaukums “Pulcējaties zem latviešu karogiem”

1915.10.VIII

1915. gada 10. augustā prese publicēja rakstnieku K. Skalbes un A. Ķeniņa sacerēto un abu latviešu Valsts domes deputātu pirms desmit dienām parakstīto uzsaukumu latviešu tautai par nacionālo karaspēka vienību izveidošanu. Uzsaukumā teksts bija sekojošs:

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"
 

Latvijas dēli, mums atļauts dibināt kara pulkus. Par pamatu šiem pulkiem tiek likti tie 2 varonīgie bataljoni, kas 19. un 20.aprīlī atsita vācu uzbrukumu Jelgavai. Pulkus vadīs latviešu virsnieki. Latviešu pulki kalpos Latvijas atkarošanai un aizstāvēšanai, lai tā arī turpmāk zeltu, kā nešķirama varenās Krievijas daļa. Šo pulku apgādāšanu uzņēmās valdība, bet kā latviešu brīvprātīgie pulki un tautas lepnums, tie stāvēs mūsu tautas īpašā aizgādībā un mīlestībā.

Ienaidnieks samin mūsu druvas; pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Mūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida mūsu aizstāvēšanas.

Un mēs neesam vieni: dienu no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies kopā ar diženo krievu tautu. Ticiet Krievijas nesalaužamai varenībai, ticiet latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies zem savas tautas karoga, zem divgalvainā ērgļa spārniem. Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kulturālās atdzimšanas sapnim. Tagad, vai nekad! Kara laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, - apmaināt izkaptis un arklu pret kareivja zobenu! Un visi, kas izkaisīti svešumā, bet kam sirds vēl pukst priekš dzimtenes, sniedzat roku uz cīņu! Jo vairāk esam zaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst. Lielajam naidu laikam jātop par lielu cerību un lielas saņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī grūtā brīdī, paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas liktenī!

“Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi!”
 

Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Ar savu patriotismu, savu uzticību caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku, latvieši ir pelnījuši iet karā zem sava karoga. Vai tas nepilda mūsu sirdis ar lepnumu! Un kur lai latvietis ar lielāku prieku cīnītos, ja ne zem sava karoga? Kur lai viņš mīļāk noliek galvu, ja ne uz savas dzimtenes ežas! Brāļi, kara pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!

Latvju dēli, atsaucaties, - pati dzimtene jūs sauc! Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas, - apstājaties: dzimtene jūs sauc!

“Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!””
 

Uzsaukums „Pulcējaties zem latviešu karogiem!” pilnībā atspoguļoja tā laika latviešu pilsonisko politiķu un inteliģences izraudzīto taktiku – paust pilnīgu lojalitāti un padevību cara režīmam, lai izklīdinātu jelkādas varas iestāžu bažas par latviešu apbruņošanu un radītu priekšnoteikumus vēlākām latviešiem labvēlīgām politiskajām reformām. Jau pašā kara sākumā, 1914. gada 8. augustā, vēlākais „strēlnieku tēvs” J. Goldmanis Krievijas parlamentā uzstājās ar skandalozi patriotisku runu. Arī turpmāk latviešu politiķi mērķtiecīgi propagandēja latviešu patriotismu un uzticību caram, pretī iegūstot nepārtrauktu nacionālo militāro vienību paplašināšanu un nepieciešamo atbalstu simtiem tūkstošu latviešu bēgļu uzturēšanai. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja gāja pat tik tālu, ka pārbaudīja strēlnieku vēstules, lai cenzētu visas nacionālisma un neatkarības jūtu izpausmes, kuras latviešu ienaidnieki varētu izmantot, lai panāktu bataljonu likvidēšanu. Minētā taktika pilnībā izdevās – desmit gadus pēc Piektā gada revolūcijas sagrāves Krievijas armija jau bija apbruņojusi 30 tūkstošus latviešu karavīru. Vēlāk latviešu strēlnieki kļuva par vieniem no Krievijas impērijas kapračiem, bet J. Goldmanis, J. Zālītis, K. Skalbe un A. Ķeniņš – par vieniem no pārliecinātākajiem cīnītājiem par Latvijas neatkarību.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Dzīvās atmiņas

Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Silvija Freinberga, K. L. māsasmeita sagatavojusi pēc Kārļa Leščinska stāstītām atmiņām un paša pierakstiem, kā arī atsevišķām vēstulēm, atklātnēm un citiem dokumentiem materiālu


Iesaki šo notikumu