Sarkanās armijas iebrukums Latvijā

1918.22.XI

Revolūcija Vācijā un 1. pasaules kara noslēgums radīja lieliniekiem, kuri jau gadu atradās pie varas Krievijā, unikālu iespēju iegūt kontroli pār Austrumeiropu un sniegt atbalstu vācu komunistiem, lai izraisītu ilgi gaidīto lielinieku sludināto pasaules revolūciju.

1918. gada 13. novembrī Padomju Krievija anulēja Brestas miera līgumu, ar ko tā bija atteikusies no Baltijas teritorijas par labu Vācijai. 15. novembrī Sarkanās armijas daļas uzsāka virzību uz Rietumiem. Pēc nedēļas, 1918. gada 22. novembrī lielinieku Rietumu armijas Pleskavas strēlnieku divīzijas 2. un 3. pulks šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu. Latgalē atradās pretlielinieciskā krievu Ziemeļu korpusa daļas, bet tās lieliniekiem neizrādīja nekādu pretestību, bet strauji atkāpās un pa ceļam nodarbojās ar laupīšanu. Sarkanās armijas virzīšanos netraucēja arī vācieši, kuru radikāli noskaņotās zaldātu padomes veica pārrunas ar lieliniekiem. Šādu sarunu rezultātā 9. decembrī Sarkanā armija bez kaujas ieņēma Daugavpili.

1918. gada decembrī uz Latviju nosūtīja Latviešu padomju strēlnieku divīzijas daļas, kuras bija izsvaidītas pa dažādām Krievijas Pilsoņu kara frontēm. Kopumā divīzijā šajā laikā bija aptuveni 23-24 tūkstoši cilvēku, 400 ložmetēju, 80 lielgabalu un 80 lidmašīnu. Divīzijas skaitliskais sastāvs oktobrī–decembrī strauji pieauga, jo Krievijā dzīvojošajiem latviešiem iestāšanās strēlnieku pulkos bija gandrīz vai vienīgais veids kā atgriezties dzimtenē (bēgļu reevakuāciju lielinieki faktiski aizliedza).

1918. gada 18. decembrī pirmās 2 latviešu strēlnieku brigādes vienības sasniedza Latvijas teritoriju, ieņemot Valku. Šajā laikā lielinieku kontrolē jau atradās visa Latgale un liela daļas Vidzemes. Tālāk strēlnieki strauji virzījās uz Rīgu. 22. decembrī viņi ieņēma Valmieru un 23. decembrī Cēsis. 24. decembrī notika pirmā sadursme starp „sarkano” strēlnieku jātnieku izlūkiem un latviešu nacionālā karaspēka Cēsu rotas karavīriem pie Drabešu muižas. 26. decembrī pēc kaujas latviešu strēlnieki ieņēma Līgatni un 30. decembrī Siguldu. Gadu mijā strēlniekiem bija jāpārvar pēdējais šķērslis pirms Rīgas – Inčukalna pozīcijas, kuras aizstāvēja vācu zemessargu un Dzelzs brigādes (tā sauca Vācijas armijas vienības, kuras piekrita piedalīties cīņā pret lieliniekiem) vienības.

Rīgā tikmēr formējās Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālais karaspēks. Diemžēl tā formēšana tika uzsākta ļoti vēlu – tikai 6. decembrī, kad Sarkanā armija jau ieņēma Gulbeni. Tā neapšaubāmi bija viena no lielākajām K. Ulmaņa vadītās valdības kļūdām. Jaunā valdība bija cerējusi, ka tā varēs iztikt bez regulāras armijas veidošanas, jo nevienam uzbrukt negrasījās. Neattaisnojās arī cerības, ka Vācijas armija pildīs savu apņemšanos aizstāvēt Latviju pret lielinieku iebrukumu. Arī cerības uz Lielbritānijas flotes aizsardzību 1918./1919. gada mijā pagaisa. Pagaidu valdībai, nonākot bezizejas stiuācijā, nācās slēgt neizdevīgu līgumu ar Vāciju, kas to kompromitēja iedzīvotāju vairākuma acīs, kas nevarēja pieņemt tik atklātu sadarbību ar vāciešiem. Rezultātā no Latvijas Tautas Padomes izstājās sociāldemokrāti un topošajā armijā pat uzliesmoja nemieri.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Vagonu riteņi klaudz monotoni jautrā steigā, un ar tiem sasaukdamās, gar sienām šad tad iesāk žvakstēdamas staigāt naglās pakārtās mūsu šautenes.
Aiz slikti salāpīto logu stikliem zib noplukuši igauņu ciemati, skrien apsniguši ezeri, ar kalniem mīdāmies atpakaļ joņo egļu sili. Pa ložu izsistajām vagondēļu šķirbām lien ledains vējš, un cauri rūšu caurumiem virpuļo iekšā decembra sniegu pārslas, lokomotīves grūsto dūmu šaltis nāk viņām līdz. Bet sirdis atkal gaišas mums, no tām aizbēdzis nežēlīgais, nāvēt un dragāt kārais izmisums, ar kādu mēs pirms viena gada atstājām Vidzemes laukus; sejās vairs nava ņirgu, tikai dažam jauna rēta, un acis visiem atkal iesākušas smaidīt, citam no smaidiem netiek vaļā lūpas.
Sarkanmatainais dundadznieks salicis kopā lielās, līdz pat nagiem spalvām apaugušās žņaudzējrokas, kā taisīdamies skaitīt sen neskaitītu lūgšanu, un saka, galvu šūpodams:
“Puikas, mēs braucam uz Latviju!” Šos pašus vārdus viņš jau teicis dažu labu reizi, bet mums neapnīk viņos klausīties, jo galvas visiem pilnas mīļu domu par dzimteni.
Sašūpodamās līdzi vagonšūpām, tās augšā nāk no atmiņatvariem un aizmirst liek, ka ap mums sals un sniegi, un šautenes.

Cits gara acīm skata sen vairs neskatītas sejas, jaunekļi domās noliecas pār mātes rokām, gados vecākie vīri savilkuši plaukstas, kā taisīdamies glāstīt savu bērnu galviņas.
Citi redz zaļas bērzu birstalas, — vasaras vēja saviļņotus rudzu laukus, kam pāri kūpēdamas staigā ziedu dūmakas.

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu


Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Veronikas Nagles stāsts par tēvu Pēteri Nagli un tēva brāli Aļozu Nagli. Kā arī piemin stāstus no mātes bērnības un savas bērnības Ulmaņlaikos


Indras Burkovskas iesūtītās fotogrāfijas par saviem vectēviem – strēlniekiem Ernestu Mundciemu un Janu Burkovski. Vēstule sūtīta Indras Burkovskas omammai no vīra Jana


Tatjanas Strautmanes atmiņas par māsas vīra radiniekiem – strēlniekiem tēvu un dēlu. Pēc Latvijas brīvības cīņam, kurās piedalījās kā tēvs, tā dēls, viņiem bija tiesības izpirkt Ābeļu pagastā muižas zemi (Jēkabpils raj.). Māju nosaukums “Vanagāres”. Jāņa Erdlāna (Jāņa dēla) dēls bija manas...


Iesaki šo notikumu