1. Pasaules kara sākums Latvijā

1914.VIII

Latvijas teritorija 1. pasaules kara sākumā jau vairāk kā simts gadus atradās Krievijas impērijas sastāvā. Vidzemi Krievija pievienoja 1710. gadā, Latgali 1772. gadā, bet Kurzemi 1795. gadā. Latvieši piedalījās visos lielākajos Krievijas impērijas karos, bet tieša kara darbība Latvijā nebija notikusi jau vairāk kā simts gadus kopš Napoleona armijas iebrukuma 1812. gadā.

1. pasaules kara nestā kara darbība sasniedza Latvijas teritoriju jau pirmajās dienās pēc konflikta sākuma. Liepāja kļuva par pirmo vietu, kur atskanēja kara šāvieni – ostu un pilsētu jau 2. augustā apšaudīja vācu vieglie kreiseri. Tika mīnēta arī ieeja Liepājas ostā. Jauns vācu flotes uzbrukums notika novembrī. Liepājai uzbruka arī vācu dirižabļi (cepelīni) un hidroplāni, kuri veica izlūkošanu un meta bumbas. 1915. gada janvārī vienu no dirižabļiem Liepājas garnizona karavīriem izdevās notriekt un apkalpi saņemt gūstā.

Kara sākumu latviešu sabiedrība uzņēma ar lielu sajūsmu. Līdzīgi kā citās lielpilsētās, arī Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās notika plašas patriotiskas demonstrācijas. Latviešus sajūsmināja iespēja cīnīties pret saviem vēsturiskajiem ienaidniekiem – vāciešiem. Daudzus vietējos vāciešus (vācbaltiešus) izraidīja no Baltijas, sabiedriskās vietās aizliedza lietot vācu valodu, tika mainīti ielu un pat pilsētu vāciskie nosaukumi. Pret vācbaltiešiem spertie soļi deva cerības latviešiem uz tiem labvēlīgām reformām pēc kara beigām. Kara sākums sagrāva Latvijas ekonomiku, lielākā daļa rūpnīcu apstājās, jo palika bez izejvielām. Tomēr tās sākotnēji tika uztvertas kā pārejošas grūtības, jo iedzīvotāji bija pārliecināti par drīzām kara beigām un nešaubījās par Krievijas uzvaru.

1914. gada jūlija beigās Latvijas teritorijā sākās rezervistu mobilizācija. Tobrīd Latvijā bija dislocētas divas krievu armijas divīzijas – 25. kājnieku divīzija Daugavpilī un 29. kājnieku divīzija Rīgā un Liepājā. Rīgā atradās arī 20. armijas korpusa štābs, kā arī artilērijas un kavalērijas vienības. Latvijā iesauktie rezervisti galvenokārt papildināja šīs vienības. Tās bija arī vienas no pirmajām, kurās Krievijas virspavēlniecība iesaistīja cīņās pret Vāciju.

20. armijas korpuss (dažkārt literatūrā to sauc arī par “latviešu korpusu”) bija viena no kaujas spējīgākajām krievu armijas daļām, kas iebruka Austrumprūsijā. Neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, krievu armijas cieta sakāves un bija spiestas atkāpties. 1915. gada februārī 20. armijas korpuss piedzīvoja katastrofu, kad vācieši to ielenca un iznīcināja Augustovas mežos (mūsdienu Polijas ziemeļaustrumos). Vairāki tūkstoši latviešu šajās kaujās krita vai nonāca vācu gūstā.

Vecāku gadagājumu un frontes dienestam mazāk derīgos mobilizētos Latvijas rezerves karavīrus nosūtīja arī uz aizmugures vienībām – piemēram, uz Daugavgrīvas cietoksni, kur no iesauktajiem formēja darba rotas. Pavisam 1. pasaules kara laikā Latvijā mobilizēja vismaz 120–140 tūkstošus karavīru. Vēlāk daudzi no viņiem karos arī Latvijas Neatkarības karā Latvijas armijas sastāvā. 1915. gada 1. maijā Maskavas Alekseja kara skolā iestājās arī Jēkabs (Aleksandrs) Grīns. Pēc tās pabeigšanas viņš dienēja 14. Oloņecas kājnieku pulkā Galīcijas frontē, bet vēlāk pārnāca uz latviešu strēlnieku vienībām.

Latviešu tauta 1. pasaules kara sākumu sagaidīja jau kā nobriedusi un savai valstij gatava politiska nācija. Tā bija attīstījusies 19. gadsimta idejisko strāvojumu ietekmē (liberālisms, nacionālisms un sociālisms) un Piektā gada revolūcija (1905.–1907. gads) aktualizēja demokrātijas un autonomijas idejas. Krievijas impērijas ārējā varenība un arī labklājība, kuru Latvijas iedzīvotājiem deva plašais Krievijas tirgus, tikai atsevišķiem latviešu inteliģences pārstāvjiem (redzamākais no tiem bija Miķelis Valters) ļāva sapņot par neatkarīgas valsts radīšanu. Vairums cerēja uz piezemētākām pašvaldības un administratīvām reformām, kas palielinātu latviešu tiesības un apvienotu latviešu apdzīvotās Kurzemes, Lielvidzemes un Vitebskas guberņas teritorijas vienā administratīvā vienībā (Latvijā). Karš nesa arī cerības uz lielākām latviešu kultūras tiesībām, valodas statusa nostiprināšanu un pret latviešiem vērstās cenzūras vājināšanu. Kā vienu no piemēriem var minēt demonstratīvo „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu kara sākumā, kaut cara cenzūra to bija aizliegusi (tās vietā bija jādzied „Dievs, svētī Baltiju!”).

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Es klīstu pa Rīgas ielām, nedzirdēdams viņu trauksmīgās čalošanas un kara ratu rīboņas, kas tagad rīb un dārd bez stājas, un skatu netvertas man aizpeld garām pretīmnācēju sejas. Pat mūsu reālskolas direktora kokardoto cepuri es pamanu tikai pēc tam, kad starp viņas nēsātāja drukno muguru un mani jau viļņo gājēju drūzma.

Man ir 16 gadi, un šodien es pirmo reizi skūpstīju sievieti.

Taisnību sakot, tā vēl nebija sieviete, tikai ģimnāziste, un skūpstītāja drīzāk bija viņa, nevis es. Bet galu galā tas tak vienalga.

Es esmu noreibis no agrīnā pavasara smaršām, kuras dvašo rēnais aprīļa gaiss, un reizē pilns līksmas, nekad vēl neizjustas pašapziņas, kas liek vērot cilvēkus un visu pasauli pavisam citādākām acīm, nekā vakar un aizvakar. Tad es iegriežos Esplanādes apstādījumos un apsēžos uz soliņa, pār kuru noliecis savus jau pumpurotos zarus vecs ievu krūms. Te ir klusi, maz manāma trotuāra minēju solu klabēšana un maršrutu gājiena smagais šūpojošais ritms. Te var netraucēti sapņot, vērojot mākoņu barus, kas gausi peld garām vakara saulei, vizēdami viņas staru zeltainajā mirdzumā.

Es ļauju saviem zēna sapņiem peldēt padebešu bariem līdzi.

Kaut es būtu vismaz divus gadus vecāks, un septītā, kā Edgars, nevis sestā klasē! Tad jau šoruden man būtu kabatā studiju grāmatiņa, un pēc jaungada, varbūt, arī studenta cepure galvā, ar Selonijas vai Talavijas krāsām. Nē, labāk Selonijas, kā Mirdzas brālim Konrādam. Visi mani uzskatītu par pieaugušu, un es varētu iet pie Mirdzas tēva un teikt: "Kauliņa kungs, jūsu meita un es, mēs mīlam viens otru, un pagājušā pavasarī Bastejkalna kafejnīcā saderinājāmies. Lūdzu Mirdzas jaunkundzes roku."

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Intas Veinbergas atmiņas par ģimenes locekļiem - Vicinsku dzimtu. Par brīvu Latviju cīnījās visu šķiru latvieši. Pirmais vīrs fotogrāfijā ir Oskars Vicinskis no Saldus (1888.-1968.), saņēmis labu izglītību - studējis Mitveidas pilsētā Vācijā netālu no Drēzdenes un vēlāk vadījis darbus sav...


Iesaki šo notikumu