Uzbrukums Lielupes kreisajā krastā

1917.8.-10.I

Pēc īsas atpūtas krievu karaspēks pārgāja uzbrukumā, lai ieņemtu Kalnciemu. Vācieši šeit bija jau paspējuši nocietināties un pievest rezerves. Pateicoties iepriekšējo dienu panākumiem, uzbrukumu varēja īstenot gar abiem Lielupes krastiem, jo Ložmetējkalna ieņemšana 1917. gada 7. janvārī deva iespēju krievu karaspēkam apdraudēt vācu pozīcijas arī Lielupes kreisajā krastā, kas tagad atradās izvirzītas tālu uz ziemeļiem ar pilnīgi atklātu labo spārnu. 8. janvārī sākās krievu uzbrukums, apejot vācu pozīcijas pa Lielupes ledu. 7. janvāra vakarā 7. Bauskas un 8. Valmieras pulks Andreja Auzāna vadībā izgāja no Ložmetējkalna rajona un pusnaktī šķērsoja Lielupi pie Pārupju mājām, nonākot vācu pozīciju flangā.

Gaišajā, mēness apspīdētajā naktī latviešu pulku kolonnas bija labi redzamas uz Lielupes ledus. Tās sāka apšaudīt vācu artilērija. Latviešu strēlnieku parādīšanās upes kreisajā krastā lika vāciešiem steigšus pamest savas priekšējās pozīcijas un atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma. Strēlnieki sasniedza vācu otro nocietinājumu līniju un turpināja virzību tālāk uz rietumiem, apmaldoties tumšajā un purvainajā mežā. Latviešu pulki uzdūrās uz spēcīgu vācu nocietinājumu sistēmu, kuru apzīmēja par Vīnekena fortu. To ieņemt pašu spēkiem bez spēcīgas artilērijas atbalsta nebija iespējams.

1917. gada 9. jūnijā pulkveža A. Auzāna vadītā kolonna devās uzbrukumā vācu pozīcijām un Vīnekena fortam, bet to ieņemt neizdevās. Nakts kaujā 8. Valmieras strēlnieku pulka karavīriem izdevās iekļūt tikai atsevišķās vietās vācu ierakumos un atvairīt pretuzbrukumus. Tālāka virzīšanās naktī mežainā apvidū bija ļoti grūta. 10. janvāra rītā 8. pulks tika nomainīts un aizgāja atpūtā. Nākamajā dienā uzbrukumu Vīnekena forta virzienā turpināja 7. pulks, ieņemot vācu atstātās pozīcijas. Pēc tam pulku nomainīja krievu daļas un tas tika pārvietots rezervē.

Tikmēr krievu uzbrukums Lielupes labajā krastā ar mērķi ieņemt Kalnciemu un tiltu pār Lielupi izgāzās. Vācieši bija paspējuši izveidot spēcīgas pozīcijas un pievilkuši rezerves, ar kurām izdarīja pretuzbrukumus. 1. latviešu strēlnieku brigāde 10.-11. janvārī atvairīja arī vairākus vācu uzbrukumus, zaudējot 61 kritušus un pazudušus bez vēsts, un 235 ievainotus strēlniekus. Līdz 15. janvārim latviešu pulkus nomainīja no rezerves ieradušās krievu daļas. Līdz ar to asiņainās Ziemassvētku kaujas latviešu strēlniekiem bija noslēgušās.

Ziemassvētku kauju laikā gan krievu daļas, gan latvieši bija cietuši ļoti lielus zaudējumus. 12. armijas zaudējumi sasniedza 19 000 karavīru. Latviešu pulki no 5. līdz 11. janvārim zaudēja 5364 strēlniekus, no tiem 874 kritušus un aptuveni 400 bez vēsts pazudušus. Kauju ieguvumi nebija lieli. Nerunājot par Jelgavas ieņemšanu, krievu karaspēkam nebija izdevies pat padzīt vāciešus no Kalnciema. Vienīgais nozīmīgais ieguvumus bija vācu Ložmetējkalna ieņemšana, kas gan bija tikai taktisks panākums. Gūstā bija saņemti 889 vācu karavīri un kā trofejas iegūti 32 lielgabali. Tas, neapšaubāmi, bija krievu karaspēka lielākais panākums Rīgas frontē visa 1. pasaules kara laikā, tomēr zaudējumi bija pārāk lieli. Faktiski tā bija Pirra uzvara, kur zaudējumi tālu pārsniedza ieguvumus.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

[..]Un priekšgalā visiem citiem cīnās kaprāļi, kuri nezin baiļu, vai dur ar durkli un sakodis zobus zveļ ar laidi kāds cīņas jau pieredzējis un sirmot sācis kauju vilks.
Soli pa solim atpakaļ spiež vācus strēlnieku pretuzbrukums, iekaisušajiem cīnītājiem kāpjot pār savējo un ienaidnieku līķiem. Tad pretinieks atkāpjas silā, un izlūkiem rītā apejot egļu mežu, tie atrod vācu miroņus no triju pulku rotām, un citi līķi mēmi stāsta, ka uzbrukumā gājis arī kāds gvardijas strēlnieku bataljons.
Rīdzinieku rotas var atvilkt elpu, bet drūmākas vēl kļuvušas to karavīru sejas, jo daudzu krietnu biedru neredz vairs.
Nāves miegu guļ viens un otrs, kas vakarā gulēdams sniegā, ar draugiem dalījis pēdējo garoziņu, un cīņā kritis dažs labs seržants, kaprālis un dižkareivis, būdams jaunajiem par vadoni durkļu cīņā un krisdams naktī mežā izcīnītā kautiņā.
Bez seržantiem un kaprāļiem ir palikusi piektā rīdzinieku rota, un viņai ejot aizmugurē, tās vietā mazais Lobe
atved savu ceturto.
Asiņaina un smaga rīdziniekiem trešā svētku nakts.
Kurzemnieki atvaira vācus, saldami purvā zem granātuguns, bet Lielupei iet naktī pāri Gopera vestais Bauskas pulks, un saviem vecākajiem kauju brāļiem arī šoreiz turas uzticīgi blakus Valmieras strēlnieki.
Gaiša ir upmalas klajumā ziemas nakts. Sudrabo mēnesnīca, balti atviz sniegi, melnas rādās meža strīpas, un zvaigzņu acīm nosēts salti margo zilgmelnais debesjumts.
Abiem latvju pulkiem te jātiek pāri Lielupei un jālaužas Kalnciema vāciem sānos, un pēc Trikovska galvojuma, pulkiem tieši iepretim vācu vairs nava, jo tos jau padzinis kāds svešu krievu pulks.
Pirmie iet pāri upei izlūku pulciņi, bet viņiem sasniedzot kreiso krastu, no meža sāk skriet signālraķetes, un upes krastu iesāk dragāt vācu lielgabali. Un samelojies, kā skolas puika ir bargais krievu ģenerālis, jo vācu joprojām ir ieņemts kreisā upes krasta mežs.
Strēlnieki dodas iekšā mežā. Vāci atšaudīdamies atiet, bet purvains un baiss šķietas kreisā krasta sils.

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Iesaki šo notikumu