Janvāra kauju sākums

1917.23.I

Pēc Ziemassvētku kauju noslēguma, kurās krieviem un latviešiem bija izdevies ieņemt daļu vācu pozīciju un pavirzīties uz priekšu, vācu vadība nolēma pastiprināt karaspēku Rīgas frontē un pāriet plašā uzbrukumā. Vācu iecere bija ar uzbrukumu Lielupes abos krastos ne tikai ieņemt agrākās pozīcijas, bet izlauzties līdz Rīgas jūras līcim, piespiežot krievus atkāpties arī no Slokas-Ķemeru rajona. Lai panāktu šo ambiciozo mērķi, 8. vācu armija kā pastiprinājumu saņēma divas spēcīgas kājnieku divīzijas, kuras pirms tam bija paredzēts nosūtīt uz Rietumu fronti. 2. kājnieku divīzijai bija jāuzbrūk Lielupes kreisajā krastā, bet 1. rezerves kājnieku divīzijai – labajā.

Vācu uzbrukums sākās 1917. gada 23. janvārī, kad latviešu pulki atradās novietoti atpūtā pēc nogurdinošajām un asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Jau pirmajā kauju dienā 5. un 6. latviešu strēlnieku pulki tika nosūtīti no atpūtas Dubultos uz Ložmetējkalnu. Naktī uz 24. janvāri uz fronti no Torņakalna izgāja 1. latviešu strēlnieku brigādes pulki. 24. janvārī no Slokas uz Tīreļpurvu izgāja arī 7. un 8. latviešu strēlnieku pulks.

Vācu karaspēkam uzbrukuma pirmajā dienā pēc atkārtotas artilērijas sagatavošanas uguns izdevās pārraut krievu fronti. Vācieši, izmantojot arī ķīmiskos lādiņus, pakāpeniski atspieda krievu daļas gar Lielupi uz ziemeļiem un sasniedza savas agrākās pozīcijas, kuras bija zaudētas Ziemassvētku kauju laikā. 24.-25. janvārī latviešu strēlnieki kopā ar krievu daļām pārgāja plašā pretuzbrukumā. Pretuzbrukums bija slikti sagatavots un plānots, turklāt tas notika lielā aukstumā. Rezultātā latviešiem, kaut arī izdevās apturēt vācu virzīšanos uz priekšu, tikai dažās vietās izdevās ielauzties pretinieka ierakumos. Latviešu pulki cieta lielus zaudējumus, uzbrūkot klajā un purvainā apvidū, kuru apšaudīja vācu ložmetēji un artilērija. 25. janvāra kaujās 1. latviešu brigāde vien zaudēja gandrīz divus tūkstošus cilvēkus, tai skaitā 937 kritušos un bez vēsts pazudušai.

Vācieši vairākkārt centās atsākt uzbrukumus, cerot pārraut krievu fronti, bet būtiskus panākumus vairs nespēja gūt. Jauni vācu uzbrukumi sekoja 26., 27. un 30. janvārī, kurus latviešu un krievu daļām ar smagiem zaudējumiem izdevās atvairīt. Kaujas ritēja neciešamā aukstumā. Temperatūrā mēdza noslīdēt pat zem -30 grādu atzīmes. Šādos apstākļos dažkārt ieroči pat attiecās darboties un uguns bija ļoti neprecīza. Daudzi strēlnieki guva apsaldējumus vai saslima. Spēcīga vācu artilērijas apšaude un nelieli uzbrukumi notika arī 2. un 3. februārī, latviešu strēlniekiem ciešot lielus zaudējumus tieši no artilērijas uguns. Galu galā aukstais laiks, sīvā latviešu un krievu pretestība, kā arī lēnā virzīšanās uz priekšu, lika vācu pavēlniecībai pārtraukt operāciju, kura tai arī bija maksājusi lielus zaudējumus.

Janvāra kaujas krievu 12. armijai izrādījās vēl asiņainākas nekā Ziemassvētku kaujas. Pavisam bija zaudēti 26 168 kareivji, tai skaitā 3635 krituši un 8491 pazudis bez vēsts, kā arī 387 virsnieki. Latviešu strēlnieki 25.-31. janvāra kaujās zaudēja 3733 strēlniekus, no tiem 1168 kritušus. Kopumā nepilna mēneša laikā Ziemassvētku un Janvāra kaujās latviešu strēlnieki bija zaudējuši aptuveni 9000 cilvēkus, tai skaitā aptuveni 2000 kritušos.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Arvienu stiprāks metas ziemas sals. Sen aizledojuši, pārvilkušies sarmas puķēm visi logi, un griezīgi kaucoša un spalga skan zem gājēju kājām sniega balss.
Tik stiprs jau kļuvis janvāraukstums, ka gaišā pusdienas stundā cilvēkiem un zirgiem iet pa ielām līdzi pussalusi dvašas migla, aizsteigdamās priekšā gājēju stāviem un viņu ēnām.
Sala dūmaku pieķērušies pilni koku zari, vārnām kļuvušas ķērcošas balsis, gausāka viņu lidojuma gaita, un sabozušies tekā zvirbuli.
Sals pieņemas, un visur tagad mana pussalušu miglu, kurai cauri ar mokām spiežas saules stari, un naktīs vēl bālāks liekas mēness, glūnēdams kā dzeltena milzu acs.

Nav vēja, taisni augšup kāpj no māju skursteņiem zilgani dūmu stabi, un sarkanāka kā citos vakaros šķiet rieta stundās
rietumu debesmala, zvērojoši sarkans nāk saules lēkts.

Naktīs jauž lausku spērienus it visās māju malās. Viņi skan tik spalgi un asi, kā dažs pie šrapnelšmīkstiem gulēt radis gulētājs trūkstas no miega, nikni veras tumsā, un iemiegot no jauna viņam sapņos nāk tranšejlielgabalu granātas.

Kopš vakardienas palikusi stiprāka haubiču sasaukšanās dienvidos un rietos. Atkal nervozē Rīga, un sala steigā tiekoties uz ielas, vienam otram ir satraukta un nikna balss.

Neviens vēl lāgā nezina neko jaunu, bet ļaunas baumas no mutes mutē skrien.
Stāsta, ka krievu pulki atstājuši fronti, vāci jau nākot uz Rīgu, Tīrelpurvs ienaidnieku varā, un kaukāziešu pamests Ložmetēju kalns.
Baumām, kas ļaunas, labāk neticēt. Netic tām arī latvju strēlniekpulki, bet rūkoņa no frontes puses kļūst arvien stiprāka, kaut gan gaisu pilda sala migla, un viņā sasalst arī atbalss.

Dzīvās atmiņas

Gunāra Silakaktiņa apraksts par strēlnieku Kristapu Dolmani


Iesaki šo notikumu