Pirmo latviešu strēlnieku bataljonu apmācība

1915.VIII-X

Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana bija liels izaicinājums Organizācijas komitejai, kuras sastāvā vairums cilvēku bija bez militāras pieredzes. Latviešu organizācijām nebija šādas darbības pieredzes. Turklāt bataljoni bija jāformē pēc iespējas ātrāk, jo bija gaidāms vācu uzbrukums Rīgai. Situāciju apgrūtināja arī katastrofālais stāvoklis Krievijas armijā, kurā pēc 1915. gada vasarā piedzīvotajām smagajām sakāvēm valdīja visa veida materiālu, ieroču un virsnieku deficīts. Rezultātā latviešu strēlnieku bataljoniem bija jāsaskaras ar lielām grūtībām nepieciešamo materiālu un kadru iegūšanai.

Organizācijas komiteja saskārās arī ar piemērotu telpu trūkumu. Par pirmajām bataljonu mājvietām kļuva nesen evakuētā Cīzes kuģu būvētava un „Ziemeļblāzmas” biedrības nams Mīlgrāvī. Bataljonu formēšanai izmantoja arī Daugavgrīvas cietoksni, Citadeli un Ķeizarmeža kazarmas. Dažkārt strēlnieki „pazuda” uz dažām dienām vai pat nedēļām un mēnešiem, garlaicīgās apmācības vietā izvēloties pavadīt laiku vai nu pie savām ģimenēm vai izklaidējoties tuvējā Rīgā. Bija arī gadījumi, kad strēlnieki patvaļīgi mainīja bataljonus, klejojot no vienas strēlnieku vienības uz citu, lai atrastu sev tīkamāko.

Vēl viena sāpīga problēma, ar kuru sakontēji saskārās strēlnieku bataljoni, bija virsnieku katastrofālais trūkums. Augusta beigās, brīvprātīgo strēlnieku skaitam sasniedzot divus tūkstošus, bataljonu sastāvā bija ieradušies tikai divi virsnieki – Frīdrihs Briedis un Rūdolfs Bangerskis. Situācija bija tik kritiska, ka rotu komandēšanu uzticēja pat instruktoriem. Savukārt instruktoru funkcijas bieži vien bija jāpilda kareivjiem. Problēmu nespēja atrsināt arī kaujās pieredzējušo Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljonu kadru izmantošana (katrs jaunformējamais bataljons saņēma vairāk nekā 80 pieredzējušus zemessargus).

Steiga un daudzās apgādes nepilnības noveda pie tā, ka pirmie strēlnieku bataljoni nepaspēja saņemt pilnu tiem paredzēto apmācību. Trīs mēnešu vietā pirmie trīs latviešu bataljoni izgāja tikai aptuveni mēnesi garu sistemātiskas apmācības kursu. Visgrūtāk gāja ar speciālistu apmācību – 1. Daugavgrīvas bataljona ložmetējniekiem bija atvēlētas vien 15 apmācības dienas.

Sākoties aktīvai kara darbībai Rīgas frontē 1915. gada oktobrī, strēlnieku bataljoni vēl nebija pilnībā gatavi iesaistīties kaujās. 2. Rīgas bataljons pēdējo šauteņu partiju saņēma īsi pirms savas pirmās kaujas. 3. Kurzemes bataljons, kurš bija saņēmis visīsāko apmācību un bija vismazāk gatavs kaujām, uz fronti izgāja divus mēnešus pēc formēšanas sākuma.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Tutenis aizsvelpj tēvam garām un smēkdams iedrāza barakas durvīs, kuras nodārd no spēcīgā trieciena.

Lejiņš pieskrien pie durvīm un ar pūlēm izvelk ārā garo nazi, kura asmeņa gals gandrīz caururbis divas collas biezo priedes dēli. “14”, viņš jautri iesaucas, bet tad apklust, atcerēdamies, ka ir rotas dežurants, un ka vēl nav zināms, kā beigsies šīvakara tracis.
Tēvs pamāj ar galvu, un tad saka Konrādam, kurš atkal nostājies viņa priekšā, ar platu smaidu pāri visai bakrētainajai sejai. “Vingrinies vien, tas amats var tiešām kādreiz noderēt, bet nemētājies ar tuteņiem pa rotas telpām. Tādām lietām vieta pagalmā, pa brīvlaika stundām. Lai tu to neaizmirstu, nostāvēsi rīt divas stundas zem mieta,” tēvs nobeidz, taisīdamies iet atpakaļ savā istabiņā un pie viņas durvīm piebilst, pamādams Lejiņam: „Jūs arī, studenta kungs."

Beidzot pienāk lielā diena, un dieninieki sāk nest iekšā smagas kastes, kurās glabājas mums atsūtītās šautenes. Zēnu acīs dzirkstī prieks, visiem ir lielas mutes, un arī vecāko strēlnieku nopietnajām sejām blāzmo cauri savāds gaišums, kā nākdams no lielas guns, kas deg viņu dvēselēs.

Tikai tagad mēs jūtamies īsti kareivji, un pagalma zeme stiprāki dreb zem mūsu kājām, kad rota maršē tai pāri, durkļu galiem zibsnījot rudenīgi rāmajos saulstaros. Un pievakarē, kad uznākušais lietus mūs sadzen zāģētavā, kur instruktori norīko strēlniekus pie šauteņu tīrīšanas darba, mēs ieliekam šī uzdevuma veikšanā tik daudz uzcītības, ka veselu stundu nedzird rotas mītnē nekādu valodu.

Klusumu pārtrauc Pētersons, kas bijis dieniniekiem līdzi bataljona štābā un ticies ar turienes rakstvežiem. „Nu, puikas, saturaties,” viņš saka, likdams atpakaļ šautenē viņas aizslēgu, “drīz ies vaļā.”

Dzīvās atmiņas

Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas


Iesaki šo notikumu