Latvijas neatkarības pasludināšana

1918.18.XI

Nedēļu pēc Kompjēnas pamiera noslēgšanas un 1. pasaules kara beigām, Rīgā, pilsētas Otrajā (krievu) teātrī (mūsdienu Latvijas Nacionālais teātris) svinīgā aktā Latvijas Tautas padome proklamēja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Latvijas Tautas padomi, kas darbojās kā priekšparlaments (līdz parlamentu varētu ievēlēt vispārējās vēlēšanās Latvijas iedzīvotāji), 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās izveidoja lielākās latviešu politiskās partijas: Latviešu Zemnieku savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātu partija, Latvijas Revolucionāro sociālistu partija, Latviešu Nacionāldemokrātu partija, Republikāņu partija un Latvijas Neatkarības partija.

Tautas padomes izveidošana bija ilgu pārrunu un grūtu kompromisu rezultāts. Galvenais šķērslis bija jau pastāvošo politisko organizāciju – Demokrātiskā bloka un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes – savstarpējās domstarpības. Latviešu Pagaidu nacionālā padome uzskatīja, ka tā ir starptautiski atzīta organizācija un tās aktīvās ārpolitikas rezultātā bija jau panākta Latvijas neatkarības atzīšana no Lielbritānijas. Tomēr Demokrātiskajam blokam, kas apvienoja Latvijas politisko partiju pārstāvjus, nebija pieņemama apstāklis, ka Nacionālpadomes kodolu veidoja nevis politiskās, bet sabiedriskās organizācijas. Turklāt ar Nacionālpadomi nevēlējās sadarboties sociāldemokrāti. Šīs domstarpības varēja apdraudēt pat neatkarības pasludināšanu, kuru gaidīja visas nacionāli noskaņotās aprindas. Galu galā tika atrasts kompromiss un izveidota Tautas padome.

Latvijas Tautas padomes 18. novembra svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals (vēlākais Latvijas Republikas prezidents). Šis notikums ir iemūžināts tikai vienā fotogrāfijā. Sēdē piedalījās astoņu Latvijas politisko partiju pārstāvji, kopskaitā 38 cilvēki, starp viņiem neviena nelatvieša. Tiesa gan, arī daļa vācu, krievu un ebreju aprindu atbalstīja neatkarīgas Latvijas ideju. Aktīvi par Latvijas neatkarību iestājās ebreju politiskās organizācijas. Pagaidu valdība solīja nodrošināt visu mazākumtautību tiesības. Latvijas Tautas Padomē minoritāšu pārstāvjiem bija paredzētas vairāk kā divdesmit vietas. Par Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāju ievēlēja vēlāko Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti, bet par Pagaidu valdības pirmo vadītāju – Kārli Ulmani. Svarīgus amatus valdībā ieņēma arī „strēlnieku tēvi” – Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis. Viņiem uzticēja tolaik vienas no sarežģītākajām un atbildīgākajām nozarēm. J. Goldmanis kļuva par zemkopības ministru, bet J. Zālītis uzņēmās apsardzības ministrijas un tātad jaundibinātās valsts bruņoto spēku organizēšanas vadīšanu.

18. novembra vakarā Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība vērsās pie iedzīvotājiem ar uzsaukumu, kurā deklarēja, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika un solīja drīzu Satversmes sapulces sasaukšanu. 1918. gada 26. novembrī Vācijas valdība atzina Latvijas neatkarību de facto, atsakoties no Baltijas hercogistes veidošanas plāniem. Līdz ar to Pagaidu valdība varēja pakāpeniski sākt pārņemt okupācijas iestādes un organizēt valsts pārvaldi. Tas gan bija ļoti grūts uzdevums, jo jaunajai valdībai trūka it visa, tai skaitā finansu līdzekļu.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Silvija Freinberga, K. L. māsasmeita sagatavojusi pēc Kārļa Leščinska stāstītām atmiņām un paša pierakstiem, kā arī atsevišķām vēstulēm, atklātnēm un citiem dokumentiem materiālu


Iesaki šo notikumu