Sākas Latgales atbrīvošanas kaujas

1920.3.I

Pēc Bermonta armijas sakaušanas un padzīšanas no Kurzemes Latvijas armijai beidzot radās iespēja sākt arī Latgales atbrīvošanu, lai pilnībā padzītu ienaidnieka spēkus no Latvijas teritorijas. Latgale lielinieku okupācijā atradās jau vairāk kā gadu. Tur dislocēta bija Sarkanās armijas 15. armija, kuras sastāvā vairs nebija nevienas latviešu strēlnieku vienības – visa „sarkano” latviešu pulki bija pārsviesti uz Krievijas pilsoņu kara frontēm.

Pasteigties ar Latgales atbrīvošanu mudināja arī politiskās norises. Igaunija 1919. gada 31. decembrī noslēdza pamieru ar Padomju Krieviju. Tas nozīmēja, ka pretinieks drīzumā varēja ievērojami palielināt savus spēkus Austrumlatvijā. Lai to nepieļautu, uzbrukums bija jāuzsāk pēc iespējas ātrāk. Latvijas armija pēc bermontiešu sakaušanas bija ievērojami nostiprinājusies. Tās skaitliskais sastāvs bija pieaudzis līdz 73 000 vīru, no tiem Latgales frontē tikai kādi 15 tūkstoši vīru. Liela daļa armijas vienību pēc Bermonta padzīšanas vēl atradās Kurzemē un to ātra pārsviešana uz austrumiem bija apgrūtināta. Nevarēja gaidīt arī, kamēr tiks pabeigta jauno karaspēka vienību formēšana. Tā kā pašu spēkiem vien atbrīvot Latgali vēl nebija iespējams, tad Latvija vērsās pēc atbalsta pie Polijas, kura to labprāt arī sniedza.

Polija veica aktīvu karadarbību Latgales frontē jau no 1919. gada vasaras. Septembrī smagās kaujās Daugavpils apkārtnē poļi zaudēja 266 kritušos. Viņi bija ieinteresēti lielinieku padzīšanā no Latgales un savas frontes ziemeļu flanga nodrošināšanā. 1919. gada 30. decembrī Latvija un Polijas noslēdza militārās sadarbības līgumu, kas paredzēja kopīgu militāru operāciju pret lieliniekiem Latgalē.

Latvijas un Polijas armiju kopējā ofensīva dienvidos no Lubānas ezera sākās 1920. gada 3. janvārī. Jau pirmajā uzbrukuma dienā poļiem izdevās ieņemt Daugavpili, bet Latvijas armijas sastāvā karojošajiem Latvijas vācu zemessargiem – Līvānus. Neskatoties uz niknu Sarkanās armijas pretestību, latvieši un poļi pamazām virzījās uz priekšu. Latgales atbrīvošanas operācijas otrs posms sākās 1920. gada 9. janvārī, kad uzbrukumā pārgāja arī Latvijas armijas daļas ziemeļos un Lubānas ezera. Latvijas armijai strauji tuvojoties Rēzeknei, 1920. gada 13. janvārī pārtrauca darbu Padomju Latvijas marionešu valdība un tās locekļi bēga uz Krieviju. 26. janvārī Latvijas armijas daļas sasniedza mūsdienu Latvijas robežu. Atsevišķās vietās tās iedziļinājās Krievijas teritorijā.

1919. gada 1. februārī stājās spēkā iepriekšējā dienā noslēgtais slepenais pamiera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Līdz ar to aktīva karadarbība Latgales frontē beidzās, lai gan turpinājās izlūkgājieni. Latgales atbrīvošanas kaujās Latvijas armija zaudēja 407 karavīrus. Kopumā Latvijas Neatkarības kara laikā Latvijas armijas zaudējumi sasniedza 7131 cilvēku (no tiem vairāk nekā trīs tūkstoši bija krituši).

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Dzīvās atmiņas

Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu


Ievas Zuicenas sūtītais fragments no vectēva Izidora Zepa (1897-1973) konspektīvi uzrakstītā dzīves apraksta (1. un 2. pielikums), kur viņš attēlo situāciju Pēterburgā 1917. gadā un Rutas Zeibotes (1924-2015) atmiņas par savu tēvu Hermani Zeibotu, kurš bija leģendārās Cēsu skolnieku rotas dalīb...


Ivetas Rībenas un Jāņa Rībena atmiņas par vectēvu un vecvectēvu - Jāni Fārtu.


Iesaki šo notikumu