“Sarkanās” latviešu strēlnieku divīzijas formēšana Maskavā

1918.IV

1918. gada sākumā Krievijā darbojās aptuveni 5000 latviešu strēlnieku. Jau 1917. gada novembra beigās kārtības uzturēšanai Petrogradā (mūsdienu Sanktpēterburgā) un padomju valdības apsargāšanai tika nosūtīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks un Apvienotā latviešu strēlnieku rota (to izveidoja no katra pulka izvēloties 40 cilvēkus). 1. un 4. latviešu strēlnieku pulku 1918. gada janvārī nosūtīja cīņai pret pretlielinieciskajiem poļu formējumiem Baltkrievijā. Janvārī uz Donbasu cīņai pret atamana Kaļedina kazakiem nosūtīja 3. latviešu strēlnieku pulku.

1918. gada februāra otrajā pusē latviešu strēlnieku pulki (2., 4., 5., 7. un 8.) vācu karaspēka uzbrukuma spiesti atkāpās uz Krieviju. Liela daļa strēlnieku padevās gūstā vāciešiem vai vienkārši dezertēja no vienībām, lai paliktu Vidzemē. 1918. gada 3. martā Brestā Padomju Krievija noslēdza mieru ar Vāciju. Lielinieki nolēma pilnībā izformēt „veco” armiju un, balstoties uz brīvprātības principu, sāka formēt Sarkano armiju. Arī latviešu strēlnieku divīziju bija nolemts izformēt, lai gan tūlīt pat to saformēja no jauna.

Latviešu pulku izformēšana un jaunās latviešu padomju strēlnieku divīzijas formēšana sākās 1918. gada martā un aprīlī. Tobrīd latviešu strēlnieku pulkos bija palikuši aptuveni 10 tūkstoši cilvēku. Formējot jauno divīziju, liela daļa strēlnieku vai nu nevēlējās turpināt tajā dienestā, vai tos nepieņēma politisku apsvērumu dēļ. Rezultātā jaunajā „sarkanajā” strēlnieku divīzijā 1918. gada aprīlī bija nepilni septiņi tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam, oktobra apvērsuma laikā 1917. gada oktobrī–novembrī strēlnieku pulkos bija aptuveni 30 tūkstoši strēlnieku. Tātad absolūti lielākā daļa „veco” strēlnieku neiesaistījās lielinieku noziedzīgā režīma aizstāvēšanā. Daudzi strēlnieki un viņu komandieri iestājās arī dažādās pretlielinieciskās organizācijās. Vēlāk, 1918. gada vasarā, latviešu padomju strēlnieku divīzijas sastāvs pamazām pieauga, galvenokārt pateicoties evakuēto latviešu strādnieku un bēgļu pieplūdumam, kuri Krievijas saimnieciskā sabrukuma apstākļos atradās bezizejas situācijā. Aleksandru Grīnu pēc smagā ievainojuma 1918. gada janvārī demobilizēja un aptuveni pusgadu viņš nodzīvoja Pleskavas guberņas Veļikije Luki pilsētā pie vecākiem, kuri tur atradās bēgļu gaitās. Jūnijā viņš atgriezās vācu okupētajā Latvijā un rudenī viņš uzsāka medicīnas studijas Tērbatas universitātē.

Jaunā latviešu padomju strēlnieku divīzija bija skaitliski neliela, toties lojāla lielinieku režīmam un salīdzinoši kaujas spējīga, vismaz salīdzinot ar citām tā laika Padomju Krievijas karaspēka vienībām. Latviešu strēlnieku divīzijā, atšķirībā no „vecās” divīzijas, bija nevis astoņi, bet deviņi strēlnieku pulki. Jaunformētajā divīzijā bija arī jātnieku pulks, sava artilērija (tai skaitā smagā artilērija), bruņu mašīnas un pat aviācijas vienība.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Dzīvās atmiņas

Elīnas Igorovas un mammas materiāli par radiem Piebalgiem un citiem vietējiem strēlniekiem no Bārbeles un apkaimes


Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem


Ieviņas Rezebergas atmiņas par savu tēvu strēlnieku Arvīdu Knapi


Iesaki šo notikumu