Latvijas armija atbrīvo Torņakalnu

1919.11.XI

1919. gada 3. novembrī, spēcīgas Sabiedroto flotes artilērijas uguns aizsegā, uzbrukumā pret vācu Dzelzs divīziju, kura bija nocietinājusies Pārdaugavā, devās Latgales divīzijas daļas. Uzbrukuma operāciju bija plānojis jaunieceltais Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks pulkvedis Pēteris Radziņš. Viņš tikai 28. oktobrī bija ieņēmis savu amatu. Armijai jau divas nedēļas bija arī jauns virspavēlnieks – agrākais Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Jānis Balodis.

8. Daugavpils pulks pirmajā uzbrukuma dienā darbojās sekmīgi, strauji virzoties uz priekšu un iegūstot ievērojamas trofejas. Tomēr pulka zaudējumi bija lieli un tam nācās atvairīt arī spēcīgus bermontiešu pretuzbrukumus. Jau pirmajā uzbrukuma dienā 9. Rēzeknes pulks sasniedza Bulduru tiltu pār Lielupi un Piņķu muižu. Grūtības sagādāja Cementa fabrikas ieņemšana, kuru bija jāpaveic 7. Siguldas pulkam. Pretinieks bija pamatīgi nocietinājies fabrikā, kuras sienas bija tik biezas, ka artilērija tās nespēja sagraut.

Arī visā pārējā frontē gar Daugavu aktīvi darbojās Vidzemes divīzijas daļas un Jaunjelgavas grupa, kurai izdevās 3. novembrī pārraut pretinieka fronti, sagūstīt daudz krievu karavīru un pavirzīties uz priekšu 12 kilometrus. Līdz ar to pretinieka uzmanība bija saistīta visā frontes garumā un tas būtiski atviegloja galveno uzbrukumu Pārdaugavā.

4. novembrī uzbrukuma attīstīšanai tika iesaistīta galvenā rezerve – Rīgas pulks, kurš ieņēma Annas muižu un Zolitūdes staciju. 7. novembrī panākumus guva Rēzeknes pulks, sasniedzot Babītes ezeru. 8. novembrī tika atbrīvota Jūrmala.

Izšķirošais uzbrukums Torņakalna virzienā sākās 9. novembrī. Galvenie spēki mēģināja apiet Torņakalnu no dienvidiem, lai ielenktu tur atrodošos bermontiešus. 10. novembrī Daugavas kreisajā krastā atrodošies latviešu pulki pārgāja vispārējā uzbrukumā, ieņemot Švarca un Šampētera muižas, nonākot Torņakalna rietumu nomalē. Tur bermontieši bija ļoti izdevīgi nocietinājušies, ieņemot pozīcijas mūra namos un fabrikās. Pēc Zasulauka stacijas ieņemšanas sākās daļēja vācu atkāpšanās no Torņakalna. Naktī no 10. uz 11. novembri Torņakalnā risinājās niknas ielu cīņas, Latvijas armijas vienībām ieņemot vienu māju pēc otras un salaužot izmisīgo bermontiešu pretestību. Dzelzs divīziju no pilnīgas iznīcināšanas glāba tikai laimīga papildspēku – Vācu leģiona – ierašanās, kurš pēdējā brīdī paspēja nostāties aizsardzības pozīcijās, lai nodrošinātu vāciešiem brīvu atkāpšanās ceļu uz Jelgavu.

11. novembrī, gaismai austot, pēdējā pretinieka pretestība tika salauzta un pēc astoņu dienu kaujām Torņakalns bija ieņemts. Atbrīvotās Rīgas iedzīvotājus ar uzvaru sveica galvaspilsētas baznīcu zvani. Pārdaugavas ielās plūda ļaužu bari, kas ar gavilēm sveica savus atbrīvotājus. Aleksandrs Plensners, atceroties tās dienas sajūtas rakstīja: „Nekad vēl varbūt cilvēku pateicība Dievam un mūsu karavīru suminājumi nebija bijuši tik sirsnīgi un vispārīgi kā todien. Vajaga būt ikvienam veselu mēnesi pārdzīvojušam nāves baidus un tad pēkšņi tikt no visa tā atbrīvotam, lai saprastu, kas notika un tika izjusts tad Rīgā.”

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

No labās puses, asi steigdamies, nāk šurpu kāds gar ierakumu malu, un piestāj manam vadam iepretim.
“Seržant Vanag!” tumsā paklusi sauc rotas komandiera balss.
Es atsaucos, lecu ārā no grāvja, jūtu skrienam krūtīs karstu trauksmes vilni, — tas mani vēl nav vīlis, nevil tagad ar! “Ar ausmu sāksies mums uzbrukums,” teic rotnieks, smagi elpodams no steigas. “Virziens uz Rīgas tiltiem.
Jāuzbrūk par katru cenu un bez stājas, izšķirošā kauja, velns lai parauj — rītvakar Rīgai jābūt brīvai!”
Viņš stāsta vēl, ka ielu cīņās, kuras varot līdz pat naktij ilgt, daudz atkarāšoties no mazo komandieru iniciātīves.
Nodaļām un vadiem varot gadīties, ka jācīnās pašiem uz savu roku.
“Ja pārtrūkst sakari pa labi vai pa kreisi, tikai uz priekšu, virzienā uz tiltiem, tikai neatkāpties atpakaļ!”
“Klausos, virsleitnanta kungs,” es atbildu, un rotnieks aiziet projām, — viņa bruņu cepure brītiņu vēl saskatāma
zvaigžņu zaigā, — tumsas pelēkumā zūd tad viss.
Kareivji aizmirsuši gaisa vēsumu, un ka ledainas mums ir zem zābakiem un ceļu galiem dūņas, — visus sacēlušas kā-
jās uzbrukuma gaidas, lielās kaujas vēsts.

Dzīvās atmiņas

Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni


Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!


Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu


Ievas Reines, vecmāmiņas Birutas Zvaigznītes (dzimusi Pētermane) un vecvecmāmiņas Elgas Pētermanes (dzimusi Grūbe) atmiņas par vecvectēvu, tēvu un vīru - strēlnieku Jāni Pētermani


Dainas Grīnhofas atmiņu stāsts par vectēvu - strēlnieku Ādolfu Bražu


Ieviņas Rezebergas atmiņas par savu tēvu strēlnieku Arvīdu Knapi


Veronikas Zeidmanes atmiņas par strēlniekiem Jāni un Kārli Zeidmaņiem – vīra tēvu Jāni un tēva brāli Kārli. Uldis (redzams foto vecumdienās, Austrālijā) ir Kārļa dēls


Artūra Jurenovska fotogrāfijas ar vecmāmiņas brāļiem – strēlniekiem Ansi, Juri un Jāni Ēķupiem


Ievas Zuicenas sūtītais fragments no vectēva Izidora Zepa (1897-1973) konspektīvi uzrakstītā dzīves apraksta (1. un 2. pielikums), kur viņš attēlo situāciju Pēterburgā 1917. gadā un Rutas Zeibotes (1924-2015) atmiņas par savu tēvu Hermani Zeibotu, kurš bija leģendārās Cēsu skolnieku rotas dalīb...


Ralfa kalniņa iesūtītie materiāli par vectēvu – strēlnieku Eduardu Pasiņu


Ivetas Rībenas un Jāņa Rībena atmiņas par vectēvu un vecvectēvu - Jāni Fārtu.


Iesaki šo notikumu