Pretlieliniecisko spēku ofensīva Kurzemē

1919.III

1919. gada 3. martā pretlielinieciskie spēki uzsāka ofensīvu Kurzemes frontē. Skrundas apkārtnē pret 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulku varonīgi cīnījās pulkveža Oskara Kalpaka komandētais Atsevišķais latviešu bataljons kopā ar Dzelzs divīzijas vienībām (tās bija agrākās Vācijas armijas daļas, kuras piekrita piedalīties cīņā pret lieliniekiem). 6. martā sadursmes rezultātā ar vāciešiem krita gan latviešu bataljona komandieris O. Kalpaks, gan vairāki latviešu virsnieki. Neskatoties uz šādu traģisku pārpratumu, kurā, visticamāk, vainojama bija nevis vāciešu nodevība, bet O. Kalpaka ieradums varonīgi kauju vadīt priekšējās līnijās, neslēpjoties no pretinieka uguns, nedēļas laikā lielinieki bija atspiesti no Ventas līnijas līdz Saldum un Aucei.

10. martā no Kuldīgas un Ventspils rajona uzbrukumu sāka arī Landesvēra galvenie spēki, kuri ļoti strauji virzījās uz priekšu Kurzemes ziemeļu un centrālajā daļā. Jau 15. martā Landesvērs ieņēma Tukumu, kur atbrīvoja lielinieku saņemtos ķīlniekus. Rokas stiepiena attālumā atradās arī Jelgava, kuru aizsargāja tikai viens steigā no Ziemeļlatvijas pārsviests jātnieku pulks. Landesvēra vadība, neraugoties uz pretlieliniecisko spēku virspavēlnieka ģenerāļa Rīdigera fon der Golca plāniem, nolēma uzbrukt pilsētai, negaidot Dzelzs divīzijas un citu vienību ierašanos. Straujā uzbrukumā Landesvēram izdevās 18. martā ieņemt Jelgavu, sagūstīt daļu 1. latviešu strēlnieku brigādes štāba un iegūt lielas trofejas. Tomēr galveno mērķi - atbrīvot lielinieku sagūstītos ķīlniekus - landesvēristiem izpildīt neizdevās. Vairāki desmiti ieslodzīto tika nošauti Jelgavas cietumā, bet 351 cilvēki lielā salā aizdzīti uz Rīgu. Šajā nāves gājienā no sala vai konvojētāju lodēm gāja bojā 215 cilvēki. Dzīvi palikušos Rīgā vai nu nošāva, vai aizsūtīja uz koncentrācijas nometnēm (lielākā lielinieku ierīkotā nometne atradās Pļaviņās).

Jelgavas ieņemšana nostādīja Padomju Latviju uz sabrukuma sliekšņa. Lielākā daļa Kurzemes frontē karojošo strēlnieku atradās faktiski ielenkumā rietumos no Jelgavas. Strēlnieku pulkiem ar smagām kaujām nācās izlauzt sev ceļu pāri Lielupei. Jelgavas krišana radīja arī paniku Rīgā. Baumas bija tik mežonīgas, ka pat ievainotie un slimie strēlnieki naktī bēga no slimnīcām un vēlāk tika atrasti nosaluši Rīgas ielās. Cietumos sākās steidzīga nāvessodu izpilde, katru dienu nošaujot vairākus desmitus cilvēku. Komunisti un padomju darbinieki patvaļīgi pameta Rīgu. Sākās arī haotiska Rīgas evakuācija, uz Krieviju aizvedot lielāko daļu pārtikas rezervju, kas vēl vairāk apgrūtināja pilsētnieku apgādi. Arī lielinieku vadība apsvēra iespēju pamest Rīgu un pat frontes saīsināšanas nolūkos atkāpties ar savu armiju uz Latgali. Tomēr Landesvēra vācu spēki bija pārāk mazi, lai turpinātu uzbrukumu. Fronte Lielupes krastos uz diviem mēnešiem stabilizējās.

Lielinieki darīja visu iespējamo, lai nosargātu savu varu Latvijā. Armijas papildināšanas nolūkos viņu uzsāka vispārēju mobilizāciju, iesaucot visus Latvijā palikušos karot spējīgos vīriešus. 1919. gada aprīlī Jēkabpilī lielinieki dienestam Padomju Latvijas armijā iesauca arī Aleksandru Grīnu. Viņš nu formāli bija kļuvis par vienu no „sarkanajiem” strēlniekiem un kļuva par 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas 3. brigādes gāzmasku pārzini.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Dzīvās atmiņas

Ievas Reines, vecmāmiņas Birutas Zvaigznītes (dzimusi Pētermane) un vecvecmāmiņas Elgas Pētermanes (dzimusi Grūbe) atmiņas par vecvectēvu, tēvu un vīru - strēlnieku Jāni Pētermani


Iesaki šo notikumu