Februāra revolūcija Krievijā

1917.8.-15.III

Februāra revolūcija, kuras rezultātā no troņa atteicās Krievijas impērijas cars Nikolajs II, sākās pilnīgi negaidīti 1917. gada 8. martā (pēc vecā stila 23. februārī). Daudzās neveiksmes frontē, arī asiņainās operācijas Rīgas frontē, radīja lielu neapmierinātību karaspēkā un aizmugurē. 1915. gadā bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus bija uzņēmies Nikolajs II un līdz ar to viņš tika arī vainots sakāvēs, milzīgajos upuros un arī kara izraisītajā saimnieciskajā sabrukumā. Finanšu krīzi, transporta sabrukumu un pārtikas trūkumu smagi izjuta visi Krievijas iedzīvotāji. Tomēr tieši Petrogradā (mūsdienu Sanktpēterburgā) pārtikas trūkums izraisīja sociālu sprādzienu. Vēl vairāk situāciju pasliktināja apstāklis, ka lielajās pilsētās bija izvietotas prāvas rezerves karaspēka daļas, kuru karavīri nevēlējās doties uz fronti un tādēļ bija viegli pierunājami uzstāties pret valdību. Kara laikā nostiprinājusies bija arī politiskā opozīcija, kura prasīja valsts demokratizāciju, agrāro reformu un strādnieku stāvokļa uzlabošanu.

Īsi pirms nemieru sākuma Nikolajs II aizbrauca no galvaspilsētas uz virspavēlnieka mītni Baranovičos. Valdība izrādījās rīcības nespējīga, Valsts dome (parlaments) bija opozicionāri noskaņota, bet policijas rīcību paralizēja karaspēka nostāšanās nemiernieku pusē.

Nemieri Petrogradā sākās ar pārtikas veikalu grautiņiem, streikiem un pretkara mītiņiem. 8. martā galvaspilsētā notika vairākas stihiskas demonstrācijas, kuru laikā demonstranti sadūrās ar policiju. Sadursmes starp strādniekiem un policiju turpinājās arī nākamajā dienā, sākās ģenerālstreiks. Revolūcijas notikumos aktīvi piedalījās arī uz Petrogradu evakuētie latviešu strādnieki, kurus neapmierināja smagie dzīves apstākļi svešumā. 11. martā Petrogradas ielās parādījās barikādes, demonstranti uzbruka policijas iecirkņiem, bet vairākas karaspēka daļas atteicās atklāt uguni uz demonstrantiem. 12. martā nemieri sasniedza kulmināciju – Petrogradas garnizona karavīri sagrāba ieroču noliktavas un nostājās demonstrantu pusē. Viņi ieņēma parlamenta ēku – Taurijas pili un atjaunoja Valsts domes darbību, kuru iepriekšējā dienā bija apturējis cars. Valsts domes Pagaidu komiteja paziņoja par varas pārņemšanu savās rokās, ministrijās iecēla savus komisārus un pieprasīja cara atteikšanos no troņa. Naktī no 15. uz 16. martu Nikolajs II, virsnieku un politiķu spiediena rezultātā, piekrita atteikties no troņa. Līdz ar to revolūcija Krievijā bija uzvarējusi. Cara patvaldību nomainīja demokrātisks politisks režīms ar Pagaidu valdību priekšgalā.

1917. gada martā latviešu strēlnieku pulki zvērēja uzticību Krievijas Pagaidu valdībai. Revolūcijas uzvarai Krievijā bija tālejošas sekas. Tā padziļināja Krievijas militāro, politisko un saimniecisko sabrukumu, kas galu galā noveda pie lielinieku nākšanas pie varas. Tika sagrauta armijas disciplīna, kur (arī latviešu strēlnieku vienībās) izveidoja vēlētas kolektīvas vadības institūcijas (komitejas). No otras puses, revolūcija deva Krievijai kaut īsu, bet demokrātiskas dzīves pieredzi. Arī Latvijas neokupētajā daļā 1917. gadā risinājās dzīva sabiedriskā un politiskā dzīve, parādījās politiskās autonomijas un vēlāk arī neatkarības prasība.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Caur lazaretes logiem spiežas iekšā februāra saules zeltainums.
Jau debesis ir palikušas divtik zilas, un dienvidus stundās var sadzirdēt, kā jautri šalkodami liek pludot sniegūdenim namu jumti, un lūzt, krīt skanēdamas lejup, sabirst ledus drumslās lāstekas.

Pie sava kaujbiedra, kam plaušas cauršautas un Tīrelpurvā sniegos nosaldētas kājas, ir atnākuši divi kurzemnieki ciemoties.
Viens melnmatains un paslaiks, ļaunu seju un nemierīgām plēsoņacīm. No vācu lodes tam izsisti daži priekšzobi, un mazuliet neskaidra tāpēc runa.
Otrs bāls un gaišiem matiem, granātskambas ieplosītu vaigu, seržants, gadus divdesmit tikai vecs.
Tam trešajam kas gultā guļ, ir cīņā pazaudēta pusauss, iesarkani mati, plati pleci, pagarš kakls un lielas, līdz pirkstu nagiem spalvām apaugušas rokas. Kreisā, dūrē savilkta, guļ uz segas kā milzīgs muskuļveseris, bet labās saujā paslēptu viņš tura biedru dotu papirosu, zagšus velk pa dūmam un naivi priecīgi no labsajūtas palikuši viņam vaibsti, kaut krūtis moca klepus, un gulētājs, pārliekdamies pār gultas malu, šad tad spļauj asinis.
“Man liekas,” — Konrāds saka, beidzis klepot, “tie krievu družiņņiki Pēterpilī vāra lielas ziepes! Tas ķeizars jau nu bija gatavs diega vīrs, ļaudams sievai vācietei un tās draugiem visu vaļu, un man nav žēl, ka viņam tagad iztaisīti Jurģi. Bet no kaut kā cita man metas bailes, un naktīs nenāk miegs.”
“Šauj vaļā,” — noteic Miķelsons, atņirgdams smīnā savus izdauzītos priekšzobus, “kā redzams, lazaretē gulēdams, tu esi ticis gudrāks.”
Konrādu, kas tikko vilcis papirosa dūmu, sāk atkal mocīt klepus lēkme. Viņš spiež pie mutes palagstūri, kas top gaišsarkans, un Vanags tur draugu, aptvēris ap pleciem, kamēr Miķelsons tam ar zābakpurnu piegrūž tuvāk spļaudekltrauku.
“Met labāk smēķi nost,” — seržants ieminas, — bet sarkanmatis nopurina galvu, un beidzis klepot, sāk no jauna filozofēt: “Man bail, ka šitā mums vēl izjuks visa karošana, un vāciem ceļš uz Rīgu paliks brīvs.”

Dzīvās atmiņas

Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas


Iesaki šo notikumu