3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons ierodas Nāves salā

1916.14.IV

1915. gada kampaņas rezultātā krievu spēkiem Daugavas kreisajā krastā ielokā pretī Ikšķilei izdevās saglabāt nelielu priekštilta pozīciju. Sākoties 1916. gada kaujām, šīs pozīcijas ieguva svarīgu lomu Rīgas frontē, jo, no vienas puses, krievu armija varēja to izmantot, lai dotu spēcīgu flanga triecienu vācu grupējumam Ķekavas rajonā, bet, no otras puses, tā ļāva nodrošināt Rīgas-Pļaviņu dzelzceļa līniju un nepieļaut vācu pārcelšanos pāri Daugavai. Vēlāk, 1917. gada vasaras beigās, vācieši jau pēc Ikšķiles priekštilta pozīcijas ieņemšanas šeit forsēja Daugavu un ieņēma Rīgu. Abas karojošās puses apzinājās šīs pozīcijas nozīmi un tādēļ pievērsa lielu nozīmi tās nocietināšanai. Ar laiku Ikšķiles priekštilta nocietinājumi ieguva apzīmējumu “Nāves sala”.

1916. gada pavasarī latviešu strēlniekus nosūtīja aizstāvēt “Nāves salu”. Līdz pat rudenim šajās pozīcijās pārmaiņus cīnījās 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Tie regulāri nomainīja viens otru pozīcijās. Kaujas šeit bija ļoti intensīvas, vācieši vairākkārt pielietoja indīgās gāzes. Pretinieku ierakumi Nāves salā atradās ļoti tuvu viens otram, tādēļ pozīciju karš šajā rajonā prasīja lielu sasprindzinājumu. Lai uzmundrinātu pārgurušos strēlniekus, ierakumos uzstājās pat 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona orķestris. Koncerts sajūsmināja ne tikai strēlniekus, bet arī vāciešus, kuri tuvējā pļaviņā pat sākuši dejot valsi.

Strēlnieki Nāves salā galvenokārt nodarbojās ar pozīciju izbūvi un intensīvu pretinieka izlūkošanu. Jūlija kauju laikā no Nāves salas rajona pret vācu pozīcijām tika izdarīts demonstratīvs uzbrukums ar strēlnieku piedalīšanos, lai novērstu pretinieka uzmanību no galvenā trieciena vietas Ķekavas rajonā.

Viena no baisākajām strēlnieku kaujām notika 1916. gada oktobrī, kad vācieši veica kārtējo indīgo gāzu uzbrukumu pret 173. Kameņecas pulku, kurš tobrīd atradās priekštilta nocietinājumos. Augstākās vadības nolaidības rezultātā pulks nebija nodrošināts ar gāzmaskām un uzbrukuma rezultātā cieta ļoti smagus zaudējumus. Lai glābtu minēto pulku un Nāves salas pozīcijas no ieņemšanas, palīgā steidzās 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kurš bija novietots atpūtā upes pretējā krastā. Šeit strēlnieki izcīnīja aizstāvēšanās kauju indīgo gāzu pārņemtajās pozīcijās.

Kopumā latviešu strēlnieki Nāves salā zaudēja vairāk nekā 800 cilvēku, tai skaitā 167 kritušos. Kaujās arī smagi ievainoja abu latviešu bataljonu komandierus: 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri Jāni Franci (1916. gada 28. jūnijā) un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri Jāni Kalniņu (1916. gada 1. jūnijā). Par izrādīto varonību kaujās Nāves salā strēlnieki saņēma augstākos Krievijas impērijas apbalvojumus, bet pēc kara beigām 16 latviešu strēlnieki saņēma arī augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. 1917. gada jūlijā krievu armijas vadība pameta Nāves salas pozīcijas, lai saīsinātu fronti. Latvijas vēsturē Nāves sala ir saglabājusies kā izcilas pašaizliedzības, izturības un varonības simbols.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Ziema iet uz beigām un gaisā jau samanāmas dvašas, kas vēsta pavasara atnākšanu. Bez apstājas pūš marta vēji, ar savu sprindzinošo elpu kausēdami sniegu, kas neskarts vairs turas tikai dziļākās bedrēs, kur reti kad ieskatās saules acs.

Liekņās, gravās un lejās kvēlo ūdens urdziņas, un rubeņu balsis dzird no rīta līdz pusnaktij. Tās aprimst tikai pirms ausmas, kad uznāk viegls sals, pārvilkdams visus ūdeņus ar plānu ledus segu, kas sadilst drīz pēc saules lēkta.

Jau sesto dienu bataljons stāv pozīcijās cieši aiz Daugavas, un gandrīz no visām mūsu rajona vietām saskatāms aiz upes aizmugurē palikušais Vidzemes krasts. To šķir no mums plata un pelēkbalta ledus strīpa, kas dildama zem marta vēju brāzieniem un atgriezušās saules stariem, jau kļuvusi čaugana, vietām zilganmelna. Šais vietās bīstami ir doties pāri Daugavai, un tām lenc apkārt līkumu nevien patronu un produktu rati, bet arī ievainoto divriči, kas aizved projām no Nāves salas biedrus, ar kuriem mēs atkal redzēsimies, pēc laba laika, un tos, kurus nekad neredzēsim vairs.

Par Nāves salu mēs esam sākuši saukt šo vietu, ko Daugava šķir no Vidzemes, bet no Zemgales nošķīrusi vācu ierakumu strīpa. Uguns un ledus līnijas, rītos un vakaros saiedamas ap mums kopā, ir nošķīrušas mūs no tuviem un tāliem mīļiem, un mūs apņem nāves loks. Kad paies palu laiks un ledus strīpas vietā sāks šalkot Daugavas viļņi, mēs jutīsimies te vēl vairāk šķirti no visas pasaules, piestājuši pie mūžības vārtiem, kuru pievārtē viss atgādina nāves tuvumu. Varbūt aiz šī tuvuma vainas te tikai retumis redz smaidus citkārt jautrās sejās, un reti dzird atšalcam smieklu brāzienus, kas ātri apraujas un plok bez bravūrīgā skaļuma.

Te visi mēs manām un zinām, ka cīņā pagurstot, nebūs iespējams atkāpties vai sagaidīt palīgspēkus, bet vienīgi mirt.

Nāves salu varētu dēvēt arī par Miroņu salu, jo viņas zeme pilna cilvēku trūdu, un dienās jau tagad pasiltais agrīnā pavasara gaiss dvašo saldeni pretīgo līķu smaku. Krievi, kas sargājuši šo nāves vietu pirms mūsu atnākšanas, nav pratuši, vai arī nav gribējuši gādāt, lai viņu miroņi tiktu zem zemes, par kuru tie krituši.

Dzīvās atmiņas

Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Daces Everses iesūtītās liecības par sava vectēva māsas krusttēvu un vecvecmāmiņas tuvu draugu pulkv.leitnantu Jāni Edgaru Sukuru


Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas


Margarietes Empeles atmiņas par tēvu strēlnieku Jūliju Kalniņu kara un pēckara laikos un vīra vectēvu – strēlnieku Kārli Empeli


Aldas Āres atmiņas par tēva brāli Bernholdu Āzeru un ģimenes draugiem – strēlniekiem


Iesaki šo notikumu