2. latviešu strēlnieku kongress un strēlnieku lielinieciskošanās

1917. 25.-30.V

1917. gada 9.-12. aprīlī risinājās 1. latviešu strēlnieku kongress, kurā dominēja mēreni kreisi uzskati. Kongress ievēlēja Latviešu strēlnieku izpildkomiteju (Iskolastrelu), kurā arī dominēja mērenie sociāldemokrāti (mazinieki). Tomēr nākamajā pusotrā mēnesī situācija strauji mainījās. No izsūtījuma atgriezās cara režīma represētie radikāļi, tai skaitā aktīvākie lielinieki, kuri uzsāka plašu propagandu karaspēkā. Latviešu strēlnieki, kuri bija latviešu pilsonisko aprindu auklējums, bija kārdinošs mērķis lieliniekiem. Turklāt 1905. gada revolūcijas notikumi bija apliecinājuši, ka uzvarai nepieciešams arī bruņots spēks, bet latviešu strēlnieki izcēlās ar augstām kaujas spējām un teicamu disciplīnu. Tomēr lielinieku panākumu atslēga bija apstāklī, ka viņi bija pirmie, kuri saskatīja latviešu strēlniekos ne tikai militāru, bet arī politisku faktoru. Vēlāk, pēc kontroles pārņemšanas pār strēlnieku daļām, 1917. gada vēlēšanās lielinieki no tām saņēma lielu politisko atbalstu.

Lielinieki savu cīņu par strēlnieku prātiem un sirdīm sāka ar aktīvu aģitāciju, pulkiem atrodoties atpūtā frontes aizmugurē. Līdz ar to bija sagatavota auglīga augsne 25.-30. maijā sasauktajam 2. latviešu strēlnieku kongresam. Uz to bija ieradušies ievērojamākie lielinieku oratori: Fricis Roziņš, Jūlijs Daniševskis, Kārlis Pētersons un citi. Pilsoniskie politiskie spēki, uzskatot, ka viņu pusē atrodas strēlnieku vairākums, nepievērsa kongresam pienācīgu uzmanību. Rezultātā strēlnieku kongress pieņēma lielinieku izstrādāto rezolūciju, kurā nosodīja Krievijas Pagaidu valdības kara turpināšanas politiku, ievēlēja lieliniekus savā pašpārvaldes institūcijā – Iskolastrelā un pārņēma arī galveno strēlnieku laikrakstu – „Brīvo Strēlnieku”.

Strēlnieku bataljonu dibinātājiem, tai skaitā Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas priekšsēdētājam Jānim Goldmanim, kongresā pieņemtie lēmumi kļuva par šoku, viņi strēlnieku rīcību uzskatīja par nodevību. Arī daudzas sīkākas strēlnieku daļas un atsevišķi strēlnieki izteica protestus par kongresa gaitu un tā rezultātiem. Tomēr, pat neņemot vērā lielinieku politiskās manipulācijas, bija acīmredzama lielinieku ietekmes palielināšanās strēlnieku vidū. Viņu saukļi par mieru, zemi un maizi bija ļoti populāri kara nogurdinātajā Latvijas sabiedrībā un aizvadītās ziemas kaujās bezjēdzīgus un smagus zaudējumus piedzīvojušajos strēlniekos. 1917. gada augustā strēlnieku pulkos bija jau 3000 lielinieku partijas biedru. Turpmākajos mēnešos gan sekoja vilšanās lielinieku saukļos un lielākā daļa strēlnieku novērsās no lieliniecisma.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Iesaki šo notikumu