Slokas kauja

1915.4.XI

Nākamajā dienā pēc pirmās strēlnieku kaujas Tīreļpurvā, 1915. gada 26. oktobrī, no Rīgas uz fronti izgāja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. 30. oktobrī krievu pavēlniecība to nosūtīja uz Slokas-Ķemeru rajonu, lai mēģinātu atspiest vāciešus, kuri bija pietuvojušies Slokai. Izejot uz fronti, bataljonā bija 841 strēlnieks. Turpmākās divas dienas 2. Rīgas bataljons cīnījās dienvidos no Slokas, bet no 2. novembra – Ķemeru virzienā.

Pretinieks Slokas-Ķemeru rajonā darbojās ļoti aktīvi. 31. oktobrī vācieši sāka plašu uzbrukumu no Baltijas jūras līča līdz Tīreļpurvam. Viņi naktī no 1. uz 2. novembri ar ievērojamiem spēkiem ieņēma Pavasara muižu un no dienvidiem apdraudēja Sloku. Lai atspiestu pretinieku drošākā attālumā, uz fronti nosūtīja arī pēdējo, steigā saformēto, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Tā formēšana bija ievilkusies – visas štatā paredzētās rotas un komandas saformēja tikai oktobra vidū. Arī ieročus bataljons saņēma pēdējā brīdī. Ne velti tieši 3. Kurzemes bataljons savā pirmajā kaujā Pavasara muižas rajonā piedzīvoja vislielākos zaudējumus – vairāk kā trīssimt kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos.

Kurzemnieki devās uzbrukumā vāciešiem 4. novembrī pēc Slokā pavadītas nakts. Faktiski viņiem nācās uzbrukt bez kārtīgas sagatavošanās, bez izlūkošanas, gandrīz tūlīt pēc izkāpšanas no vagoniem un īsas atpūtas. 4. novembra uzbrukums Pavasara muižai bija nolemts neveiksmei vēl pirms tā sākuma – pavēlniecība ne tikai nebija iedalījusi pietiekamus spēkus (latviešu atbalstīja vien dažas krievu zemessargu nodaļas), bet arī artilēriju, bez kuras nebija iespējams apklusināt vācu ložmetējus.

Rezultātā 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons ar simbolisku artilērijas un ne mazāk simbolisku krievu zemessargu družīnu atbalstu uzbruka labi izveidotām pozīcijām, kuras aizstāvēja vesels vācu pulks (29. landvēra pulks) ar trīs bataljoniem un 5 lielgabaliem. Neskatoties uz pretinieka skaitlisko pārspēku, kurzemniekiem biezas miglas aizsegā izdevās ieņemt Zelbju mājas un Pavasara muižas tuvumā ielauzties vācu ierakumos. Bet tur tie cieta ļoti smagus zaudējumus un bija spiesti atkāpties. Strēlniekiem trūka arī instrumentu, lai viņi varētu ierakties un rezultātā pretinieka uguns izrādījās ļoti nāvējoša. Bataljona 1. rota gandrīz pilnībā bija izsista no ierindas – tā zaudēja 142 cilvēkus. 2. un 3. rotas zaudējumi bija salīdzinoši mazāki (attiecīgi 40 un 59 vīri), bet 4. rota zaudēja 78 strēlniekus. Salīdzinājumam vācu 29. pulks 4. novembra kaujā pavisam zaudēja 22 kritušos un 46 ievainotos.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

“Dievs sodi, tie puikas vēl vieni paši padzīs vācus, un tad mēs nevarēsim saviem skuķiem ne acīs rādīties,” sāk gausties Miķelsons, bet Konrāds vingrinās nažu mešanā ar divkārtēju uzcītību, un naktīs murgo, mudinādams biedrus brukt vācu ierakumos ar joni, jo nupat esot saļimis pie ložmetēja ar viņa mestu nazi kaklā vācu stundinieks. Spilva, kam vieta netālu Konrādam kaimiņos, sāk nožēlot, ka tam ierādījis šo mākslu, un runā, ka vajadzēšot atņemt garajam mencu zvejniekam viņa asmeni: ka neielaižot pa miegu un tumsu kādam vēderā.

Tad kādā naktī rotas dežurants sāk apstaigāt kaprāļu un seržantu lāvas, čukstēdams tiem ausīs tēva laistu ziņu, ko sadzird blakus gulošie strēlnieki. Vienā mirklī tā aplido baraku, aizdzīdama miegu un traukdama visus kājās: vācu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.

Tā ir trauksme, kaut gan kaprāļi un seržanti ir piepeši kļuvuši nolsēpumaini klusi, un uz mūsu taujājumiem neatbild. Varbūt, viņi vēl neko nezin arī paši, bet viņu klusēšana liekas kā apstiprinoša atbilde.

Negaidīdami pavēles, mēs sākām ģērbties, aunam kājās zābakus un steidzam sakravāt savas mantas. Kad no kancelejas atgriežas tēvs, vadu komandiera pavadīts, rota jau izrindojusies gājiena gatavībā, — atliek tikai tvert rokās šautenes.

Ziņkāras balsis cenšas izvaicāt vecos strēlniekus, kurp mums būs jāiet, bet tie izvairās no atbildes. Tad Sala beidzot kaut ko pačukst Pētersonam ausī, bet čukstējienu ir notvēris arī Miķelsons ar savu aso dzirdi, un mūsu rindu zibeņātri aplido ziņa, ka vāci uzmācoties Slokai, un tā mums par katru cenu jānotur.

Dzīvās atmiņas

Daces Everses iesūtītās liecības par sava vectēva māsas krusttēvu un vecvecmāmiņas tuvu draugu pulkv.leitnantu Jāni Edgaru Sukuru


Daiņa Vildes vectēva Mārtiņa Aleksandra (Jēkaba dēls) atmiņas no pierakstītās dienasgrāmatas


Iesaki šo notikumu