Sākas jūlija kaujas

1916.16.VII

1916. gada vasarā Krievijas virspavēlniecība vēlreiz mēģināja pārraut vācu fronti Ķekavas rajonā, lai atspiestu vāciešus no Daugavas. Šim mērķim 12. armijas vadība atvēlēja prāvus spēkus – pavisam 67 bataljonus un 150 lielgabalus. Kopumā spēku samēri bija ļoti labvēlīgi krievu armijai, kurai 12. armijas frontē bija vairāk nekā trīskārtīgs skaitliskais pārsvars pār pretinieku. Krievu vadība bija nolēmusi dot galveno triecienu piecu kilometru platā frontē starp Katrīnmuižu un Sierūžiem. 12. armijas uzbrukumā tiešā veidā bija jāpiedalās pieciem bataljoniem (1., 2., 6.-8. bataljons) un vienam (3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons) tas jāatbalsta ar demonstratīvu uzbrukumu vācu flangā no Nāves salas rajona. Pēc marta kauju noslēguma, kurā diviem latviešu strēlnieku bataljoniem izdevās ieņemt trīs vācu ierakumu līnijas, strēlnieku bataljonus skaitliski palielināja, iekļaujot tajos divas papildu rotas un palielinot to tiešo kaujinieku skaitu līdz 1200 durkļiem.

Jau pats uzbrukuma sākums izrādījās neveiksmīgs. Uzbrukuma sagatavošanai paredzēto artilērijas uguni gandrīz nebija iespējams koriģēt mežainajā apvidū. Rezultātā trīs stundu ilgā artilērijas uguns izrādījās neefektīva, tikai atsevišķās vietās tai izdevās iznīcināt vācu dzeloņstiepļu aizžogojumus. Pusdienlaikā rietumos no Bauskas šosejas uzbrukumā devās 3. Sibīrijas strēlnieku divīzija, kurai bija piekomandēti 6. Tukuma un 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljoni. Pēc atkārtota uzbrukuma tiem izdevās ieņemt vācu nocietinājumu pirmo līniju. Ļoti neizdevīgā vietā, gar purvaino Ķekavas upes kreiso krastu, uzbruka 6. Tukuma strēlnieku bataljons. To no flanga nepārtraukti apšaudīja vācu ložmetēji, nodarot smagus zaudējumus un faktiski iznīcinot bataljona 2. rotu. Neskatoties uz to, strēlniekiem izdevās ieņemt vācu ierakumus un turpmākās sešas dienas tos aizstāvēja pret vācu pretuzbrukumiem. Pavisam bataljons šajās kaujās zaudēja vairāk nekā 70% sava kaujas sastāva.

Jūlija kaujās piedalījās arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, kurš bija piedalīts 121. kājnieku divīzijai. 16. jūlijā tā uzbrukums vācu pozīcijām tika atsists. 18. jūlija uzbrukumā daugavgrīviešiem izdevās ielauzties pretinieka ierakumus, bet pēc vācu pretuzbrukuma bataljona atliekām bija jāatkāpjas. Neveiksmīgs uzbrukums atkārtojās arī 21. jūlijā, kurā 1. bataljons zaudēja visas ložmetēju apkalpes.

17. jūlijā, lai atvilktu pretinieka spēkus no galvenā kauju rajona, demonstratīvā uzbrukumā no Nāves salas pie Bunču mājām devās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Pavisam sešu dienu neveiksmīgajos uzbrukumos 12. armija zaudēja 17 000 vīru. Latviešu strēlnieku zaudējumi sasniedza 2114 cilvēkus. 1. Daugavgrīvas bataljons šajās kaujās zaudēja 712 strēlniekus (no tiem 143 kritušos un bez vēsts pazudušos), 6. Tukuma bataljons 862 strēlniekus (no tiem 193 kritušos un bez vēsts pazudušos), bet 7. Bauskas bataljons 313 cilvēkus (no tiem29 kritušos).

Strēlnieks J. Sedals, rakstot sava Jūlija kaujās kritušā biedra mātei par viņas dēla bojāejas apstākļiem, atcerējās: „Vācieši sāka mūs apšaudīt ar šrapneķiem, kuri plīsa pār mūsu galvām. (..) Piepeši dārgais biedris saķer ar roku krūtis un iet no ložmetēja projām. Soļus piecus pagājis viņš pakrita bez dzīvības, ne vārda nerunādams.” Tālāk viņš rakstīja: „Grūta ir zaldāta dzīve, nav iespējams aprakstīt tās šausmas, kadas ir jāizcieš zaldātam kaujas laukā. Esmu karā no pirmās mobilizācijas. Mana dzimtene ir Liepājas pilsēta. Esmu daudz briesmas pāŗcietis. Esmu cīnījies Karpatu kalnos, Ungārijā, Galīcijā, Austrumprūsijā un tagad Baltijā esmu divas reizes ievainots. Dzīvoju kā vientulis koks uz lauka. Savus piederīgos nezinu, vai dzīvi jeb miruši, tāpēc tagad zaudējot īstu biedri, tas ir priekš manis smags trieciens. Visu to pārdomājot, sirds sāpīgi sažņaudzas.”

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Atkal mēs stāvam Nāves salā, visas dienas velkas monotoni garas, nervozajām ložmetēju balsīm mijoties ar gārdzuļojošiem granātu kaucieniem un smagajiem mīnu vaidiem, kuros klausoties, liekas it kā nopūstos neredzams milzis, kam uz krūtīm uzgūlies viss zemes svars.

Kaut kas liels un sengaidīts sāk savilkties gaisā, un priecīgākas ir kļuvušas sejas pozīciju karu apnikušiem strēlniekiem. Un no mutes mutē iet vēsts, ka pirmajās jūlija dienās sāksies lielais Kurzemes brīvošanas uzbrukums.

Visiem apriebies sēdēt vienā un tai pašā vietā, bedrēs un grāvjos, un lāpīt bez gala tās pašas tranšejas, kuras ik pēc pāris dienām atkal saārda vācu mīnas un lielgabalu granātas.

Redzēt acu priekšā rēgojamies tā paša granātu apgrauztā priežu siliņa stumbrus, — māju drupas pa labi un pa kreisi,— kapličas drupas aiz muguras, un izārdītās kapu kopas, starp kurām mētājas salauzītu zārku dēli, dragāti krusti un no zārkiem izsviesti ģindeņi.

Just līķu smaku, kas nāk no neitrālās zonas, tveicē kļūdama tik smaga, ka viņas riebīgais saldenums liek krampjaini savilkties pat rūts muskuļiem. Karot ar žurkām, kas nāk no kapsētas un mirušā meža puses, plēsīgi spīdošām acīm un nobarojušās treknas, kā klēpja sunīši. Dzīvot starp aizbērtiem un vaļējiem kapiem, dienām ilgi neredzot zāles vai lapu zaļumu, tikai samalta pliena drupas, smiltis un granātu izgrauztas bedres, kas lietainās dienās pildās ar ūdeni, un tad izskatās kā nespodras milzu acis ar iesarkaniem plakstiņiem, bet sausā laikā der šad tad par patvērumu, ja mūsu tranšeju vietā atkal redzams vācu uguns nolīdzināts kaļķakmeņu un smilšu lauks.

Mēs dzīvojam lielā uzbrukuma gaidās, un domājot par gaišiem siliem un sūnām bagātiem egļu mežiem, par pļavām un ziedošiem klajumiem, kuriem mēs drīz iesim pāri, vēl smacīgāks paliek līķu dvingas un kodīgās kaļķu dvašas piesātinātais tranšeju gaiss, kas sasilis saules tveicē, trīc no karstuma, jo Nāves salā nav lapu zaļuma, nav ēnu, un dienā gulēdami piesmakušās, karstās zemnīcās, mēs sapņojam par jautrām bērzu birzēm, ēnainiem dārziem, un strautiem, kas mīl slēpties alkšņu un ievu biezokņos.

Dzīvās atmiņas

Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni


Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu


Daiņa Riškina iesūtītie materiāli par radiniekiem – strēlniekiem Alfrēdu Kaktiņu un Nikolaju Kalniņu


Kārļa Grapmaņa pieraksti par dzīvesbiedres tēva ģimeni – Āboliem


Iesaki šo notikumu