Latviešu bataljonu pārformēšanu pulkos un brigādēs

1916.IX-XI

Jau latviešu strēlnieku idejas rašanās laikā tika apsvērta iespēja formēt skaitliski lielākas vienības – nevis bataljonus, bet pulkus. Tomēr sākotnēji uzvarēja viedoklis par mazāku, tātad kustīgāku un izlūkošanai piemērotāku vienību formēšanu. 1916. gada kaujas, kurās latviešu bataljonus galvenokārt izmantoja mēģinājumos ieņemt pretinieka pozīcijas, lika no jauna atgriezties pie lielāku formējumu idejas. To atbalstīja gan tā laika latviešu politiskā elite, gan daļa virsnieku, cerot iegūt latviešiem lielāku politisko ietekmi, pārraut fronti un atbrīvot Kurzemi, kā arī saskatīja lielākas karjeras iespējas, ja tiktu veidoti latviešu, pulki, brigādes, divīzijas un varbūt pat korpuss. Bija arī šīs idejas kritiķi, kuri uzskatīja, ka lielāku latviešu vienību formēšana tikai palielinās dzīvā spēka zaudējumus.

Jau pēc 1916. gada marta kaujām latviešu strēlnieku bataljonus skaitliski ievērojami papildināja, to štatā iekļaujot papildus divas rotas. Smārdes kauju laikā tika izmēģināta arī latviešu bataljonu apvienošana brigādes formācijā, kas izrādījās kopumā sekmīga un iedrošināja augstāko vadību turpināt darbu pie latviešu vienību paplašināšanas. 1916. gada 28. septembrī Krievijas bruņoto spēku Virspavēlnieka štābs deva pavēli pārformēt latviešu strēlnieku bataljonus pulkos un tos apvienot divās brigādēs. Dažas dienas vēlāk, 4. oktobrī, sekoja Ziemeļu frontes štāba rīkojums izveidot latviešu bataljonos 7. un 8. rotu un vēl pēc divām dienām – pārformēt tos pulkos un izveidot brigāžu pārvaldes. Par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandiera vietas izpildītāju nozīmēja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri pulkvedi Ansi Zeltiņu, bet par 2. brigādes komandieri – 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandieri pulkvedi Andreju Auzānu.

Bataljonu pārformēšana pulkos ietekmēja arī Aleksandra Grīna militāro karjeru. Viņam uzticēja 4. Vidzemes strēlnieku bataljona 8. rotas komandiera pienākumus, bet novembrī viņu pārvietoja uz ložmetēju komandu.

1916. gada 3. novembrī visus latviešu strēlnieku bataljonus pārdēvēja par pulkiem. Brigāžu formēšanu pabeidza līdz novembra vidum. Katrā pulkā pēc štata skaitījās 2497 strēlnieki. Realitātē pulku sastāvs pat pārsniedza štatus un tuvojās trim tūkstošiem. Rezerves bataljona sastāvs tolaik svārstījās 10-13 tūkstošu cilvēku robežās. Oktobrī un novembrī turpinājās strēlnieku intensīva apmācība, sevišķi aktīvi apmācību veica 2. brigāde. Amerikāņu „Vinčestera” sistēmas šauteņu vietā, kuras bieži bojājās, strēlnieki šajā laikā saņēma japāņu „Arisaka” šautenes.

Līdz ar latviešu bataljonu pārformēšanu pulkos noslēdzās pirmais posms latviešu strēlnieku vēsturē. Augstākā vadība bija atmetusi nodomu izmantot latviešu strēlniekus izlūkošanas uzdevumiem un pēkšņiem lokāliem uzbrukumiem un nolēmusi radīt lielas formācijas, lai ar tām veiktu plašas uzbrukuma un aizsardzības operācijas. Mainījās ne tikai strēlnieku taktiskie uzdevumi, bet arī to sastāvs. Lai papildinātu pulkus līdz štata sastāvam, uz strēlnieku vienībām brīvprātīgo vietā sāka masveidīgi sūtīt mobilizētos karavīrus un vāji apmācītus jaunākos virsniekus. Grūtības radīja arī tik lielu vienību pienācīga apgāde – strēlniekiem trūka apģērba un pat apavu.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Tikpat nešaubīgi, kā viņu vectēvi ticējuši debesu taisnībai, viņi tic, ka tagad vairs nav tālu lielais tēvzemes brīvošanas laiks.

Viņi tic sev pašiem, savu jauno roku muskuļspēkam, savām šautenēm un metamām granātām. Pieraduši klaiņāt nakts melnumā un miglas dienu pelēkumā ārpus savējo aizsprostojumiem, mācīdamies pazīt visas purvu tekas, pa kurām iespējams piekļūt vācu dzeloņdrātīm, viņi zina šajos purvu slīkšņos visas malas, un ienaidnieks, kam paliek nepamanīta dēku gaitu lielā puse, to acīs pazaudējis visu respektu.

Pēc katra nakts gājiena, kas beidzies bez kritušiem vai ievainotiem strēlniekpusē, aug viņu pārgalvība, lielākas top mutes, un plēsīgi jautrs, kā jauniem lūšiem, metas viņu cīņas spars.

“Vācu lāči jau sataisījušies uz ziemas guļu. Lai guļ vien, — varēsim labāk tikt klāt pie rīkles," čalo nesen frontē ar maršrotām no Tērbatas ieradušies zēni, un gados mazliet vecāki strēlnieki, kuri redzējuši granātu vētras trakošanu pie Ķekavas, un cilādami jaundotās japāņu šautenes, reizē žēlo un lād vecos vinčestrus, kas šāvuši bez vainas, bet arī maitājušies bez gala, ja nācies gulēt smiltīs vai purvā karu vest.

Zvēriski jautras metās sejas, pirms iešanas nakts gaitās apvīlējot ložu asumus.

“Kā sauc, tā atskan,” saka vecākie kareivji, ar stiepļušķērēm uzreiz nokniebdami patrontvertnei viņas ložu galus.

“Fričiem piegādā sprāgstlodes viņu valdība, mums tās jāražo pašiem. Nu, tad ražo ar!”

“Visi latvju puikas tagad kopā, pašiem savi pulki, nevis bataljoni vien, un kur jāšauj krievu lielgabaliem, to noteiks mūsu brigādes.”

“Dos vācietim reiz labi krietni pa purnu, lai lasās uz savu zemi, diezgan ilgi mūsējā sēdējis.”


Dzīvās atmiņas

Aļņa Arvīda Avota stāsts par vectēva brāļa dēlu – strēlnieku Leopoldu Teodoru Frīdrihu Berkoldu


Andas Skujiņas atmiņu stāsts par vecmāmiņas brāli - strēlnieku Arnoldu Lauvu


Ingas Gailes, Artas Tones un Lailas Pētersones atmiņas par vecvectēvu un vectēvu - strēlnieku Alfrēdu Līdumu un viņa ģimeni


Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni


Vizmas Casno (Dzim. Kupena) atmiņas par vectēva brāli – strēlnieku Jēkabu Kupenu


Jāņa Vīksnas stāsts par vecāsmātes brāli Mārtiņu Jankušu un vectēvu Kārli Vīksnu


Iesaki šo notikumu