„Sarkanie”, „baltie”, „zaļie” un „melnie”

Krievijas Pilsoņu kara laikā karojošās puses mēdza apzīmēt ar dažādām nosacītām krāsām. Lieliniekus, pateicoties viņu izmantotajai simbolikai (sarkani karogi, sarkanais zvaigznes) un bruņoto spēku nosaukumam (Sarkanā gvarde, vēlāk Sarkanā armija) dēvēja par „sarkanajiem”. Līdz ar to arī latviešu strēlnieki, kuri aizgāja uz Krieviju un iestājās lieliniekiem lojālajā Latviešu padomju strēlnieku divīzijā, sāka saukt par „sarkanajiem strēlniekiem”, bet pašu divīziju – par „sarkano latviešu strēlnieku divīziju”. Protams, strēlnieku vidū bija ļoti maz lielinieku partijas biedru, un arī tie bieži vien nebija fanātiski lielinieku ideju aizstāvji. Tādēļ apzīmējums „sarkanie” strēlnieki ir visai nosacīts, lielēkoties propagandas noteikts.

Pretlielinieciskos spēkus, kurus veidoja „vecās” cara laika armijas ģeneralitāte, un kuri cīnījās par vienotas un nedalāmas Krievijas saglabāšanu, parasti apzīmēja par „baltajiem”. Kādēļ lielinieki savus galvenos pretiniekus apzīmēja ar balto krāsu, īsti nav zināms. Viena no versijām ir tāda, ka pirmās kaujas lielinieki izcīnīja ar somu nacionālajām vienībām, kuras izmantoja balto krāsu kā atpazīšanās zīmi. Iespējams, ka lielinieki šādi atsaucās arī uz Lielās franču revolūcijas notikumiem, kur revolūcijas pretinieki un monarhijas piekritēji izmantoja baltu simboliku. Tomēr krievu pretlieliniecisko spēku vidū monarhistu bija ļoti maz, galvenokārt viņi iestājās par demokrātisku Krieviju un Satversmes sapulci. Arī latviešu karavīri, kuri dienēja dažādās pretlielinieciskajās armijās Krievijā (kopumā vairāk nekā 10 000 cilvēku), izpelnījās „balto” apzīmējumu”, lai gan viņi lielākoties necīnījās ne par monarhiju, ne par vienotas un nedalāmas Krievijas saglabāšanu.

Ar zaļo krāsu Krievijas pilsoņu karā apzīmēja partizānu kustības un zemnieku nemiernieku spēkus vai nu „balto” vai „sarkano” aizmugurē. Parasti šie spēki cīnījās bez tālejošas politiskās programmas, vien cenšoties pasargāt kādu noteiktu apvidu no karojošo pušu vardarbības. Latvijā par „zaļo armiju” parasti sauca no Sarkanās armijas dezertieriem un dažādiem lielinieku pretiniekiem veidotās partizānu vienības „sarkano” aizmugurē. Ar melno krāsu, savukārt, asociēja tieši Nestora Mahno partizānu armiju Ukrainā. Tas bija sociālistu anarhistu karaspēks, kas sastāvēja no zemniekiem un, pielāgojoties situācijai, cīnījās vai nu kopā ar „sarkanajiem” pret „baltajiem”, vai ar „baltajiem” pret „sarkanajiem”, vai arī vienlaikus pret visiem.

Padomju Krievijas Sarkanajai armijai iebrūkot Latvijā 1918. gada beigās, Krievijas Pilsoņu karam raksturīgos apzīmējumus sāka izmantot arī šeit. Lielākoties tas bija lielinieku propagandas rezultāts. Lielinieki par „baltajiem” sauca visus savus pretiniekus, tāpat kā vācieši visus savus pretiniekus par „sarkanajiem”. Latvijas vēsturē visbiežāk krāsu apzīmējumus lieto runājot par vācu un lielinieku sarīkotajām represijām – attiecīgi „sarkano” un „balto” teroru.

Papildmateriāli:

Dzīvās atmiņas

Aldas Āres atmiņas par tēva brāli Bernholdu Āzeru un ģimenes draugiem – strēlniekiem


Vilhelma Klincāna atmiņas par savu tēvu Pāvelu Klincānu (Pirmā Pasaules kara laikā kā puika aizbiedē sarkanarmiešus) un audžutēvu – strēlnieku Stefanu Punduru


Iesaki šo notikumu