Latviešu inteliģence nolemj dibināt strēlnieku vienības

1915.1.VI

Līdz 1915. gada pavasarim Krievijas militārās iestādes bija saņēmušas vairākus ierosinājumus dibināt latviešu nacionālās militārās vienības. Tomēr tie visi bija noraidīti. Pēc sekmīgajām Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljonu cīņām pie Jelgavas 1915. gada maija sākumā doma par latviešu militāro formējumu nepieciešamību parādījās no jauna. Par to iestājās viens no tā laika ievērojamākajiem latviešu politiķiem – Krievijas Valsts Domes deputāts Jānis Goldmanis. Lai pārrunātu šo ideju un tās īstenošanas iespējas, viņš aicināja uz slepenu sanāksmi ievērojamus latviešu inteliģences, militāro un saimniecisko aprindu pārstāvjus.

Minētā sapulce notika 1915. gada 1. jūnijā Latviešu lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpējās kredītbiedrības telpās Rīgā, Tērbatas ielā 1/3. Pie valdes sēžu istabas garā galda sapulcējās 15 aicinātie: valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis, kredītbiedrības direktors Z.A. Meierovics, zvērināti advokāti A. Bergs, G. Ķempelis un V. Zāmuels, nodokļu inspektors E. Kanelis, inženieris A. Priedītis, agronoms V. Skubiņš, Liepājas pilsētas galva T. Breikšs, bankas direktors G. Seskovs, Daugavgrīvas cietokšņa garnizona virsnieki K. Baltiņš un L. Bolšteins, Cēsu garnizona virsnieks K. Aizups, students K. Glīzdiņš. Dalībnieku vidū izvērsās plašas diskusijas par latviešu vienību dibināšanas ideju. Daļa dalībnieku kritizēja šādas idejas lietderību un šaubījās par iespēju saņemt Krievijas varas iestāžu atļauju to dibināšanai. Tobrīd rezervēti izturējās arī vēlākais strēlnieku bataljonu dibināšanas atbalstītājs Valsts Domes deputāts Jānis Zālītis. Viņš neticēja plašai tautas atsaucībai un ierosināja vispirms veikt aptauju, lai noskaidrotu, vai to atbalstītu latviešu vairākums.

Sapulces dalībnieku šaubas izkliedēja enerģiskā studenta Kriša Glīzdiņa emocionālā uzstāšanās un atgādinājums par latviešu zemessargu sekmēm Jelgavas aizstāvēšanas kaujās, kuras bija beigušās pirms nepilna mēneša. Sapulces dalībnieki nolēma atbalstīt ideju par latviešu nacionālu militāru formējumu veidošanu Krievijas armijas sastāvā un izveidoja neformālu organizācijas komiteju trīs cilvēku sastāvā (J. Goldmanis, Gustavs Ķempelis, K. Glīzdiņš). Komitejai ar latviešu vienību formēšanas iniciatīvu bija jāvēršas augstākajos Krievijas bruņoto spēku štābos.

Lēmums izšķirties cīnīties par latviešu nacionālo militāro vienību formēšanu tā laika apstākļos bija ļoti grūts, bet vienlaikus ārkārtīgi nozīmīgs. Latviešu politiķi un inteliģence līdz ar to pauda apņemšanos veidot „savu”, latviešu nacionālo karaspēku. Līdz ar to tas kļuva par atklātu izaicinājumu gan vācbaltiešiem, gan pret latviešu centieniem aizdomīgajām Krievijas varas iestādēm. Tikai desmit gadus pēc Piektā gada revolūcijas noslēguma, kad cara armijas soda ekspedīcijas apspieda latviešu tautas brīvības centienus, latvieši atklāti prasīja šo pašu valdību viņus apbruņot. Turklāt visiem – gan latviešiem, gan vācbaltiešiem, gan Krievijas ierēdņiem, bija skaidrs, ka latviešu tauta līdz ar to iegūs pavisam citu politisku spēku, un nacionāla karaspēka izveidošana latviešiem potenciāli var būt milzu solis pretī savas neatkarīgas valsts izveidošanai. Vācbaltieši nekavējās norādīt uz šo apstākli Krievijas varas iestādēm, bet latvieši šo bažu slāpēšanai darīja visu, lai demonstrētu savu lojalitāti caram un Krievijai.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Iesaki šo notikumu