Miera līgums ar Padomju Krieviju, Neatkarības kara noslēgums
1920.11.VIII
1920. gada 30. janvārī, noslēdzoties Latgales atbrīvošanai no Sarkanās armijas daļām, Latvija un Padomju Krievija noslēdza slepenu pamiera līgumu. Uz līguma slepenību bija uzstājusi Latvijas puse, lai neradītu liekus sarežģījumus ar savu sabiedroto Poliju, kura 1920. gadā izcīnīja smagu karu ar Krieviju. Miera sarunas gan nebija iespējams noslēpt un tās sākās Maskavā 1920. gada 16. aprīlī. Tieši pirms gada vācieši bija izdarījuši apvērsumu Liepājā, Latvijas valdības jurisdikciju samazinot līdz viena kuģa („Saratov”) klāja un dažiem pagastiem Ziemeļvidzemē. Pēc gada Latvija bija atbrīvota un tās valdība varēja runāt ar varenās Padomju Krievijas vadību kā uzvarētāja. Arī Krievija bija ieinteresēta drīzākā miera noslēgšanā, lai varētu koncentrēt visus savus spēkus pret Poliju un pret ģenerāļa Vrangeļa vadīto pretlieliniecisko armiju Krimā. Šķiet, lielākie miera sarunu pretinieki bija uz Krieviju aizbēgušie latviešu lielinieki, kuri sapņoja par iespēju atkarot Latviju, bet abu valstu noslēgtais miers šo sapni izgaisinātu.
Latvijas delegāciju miera sarunās ar Krieviju vadīja sociāldemokrāts Jānis Vesmanis. Delegācijas sastāvā bija arī Pēteris Berģis, Ansis Buševics, Eduards Kalniņš un Kārlis Pauļuks. Miera sarunas risinājās sešās komisijās: militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finanšu un reevakuācijas. 1920. gada jūlijā sarunas pārcēlās no Maskavas uz Rīgu. Pēc ilgām un sarežģītām sarunām 1920. gada 11. augustā abas puses parakstīja miera līgumu. No Padomju Krievijas puses miera līgumu parakstīja Ā. Jofe un J. Gaņeckis.
Miera līgums sastāvēja no 23 pantiem. Līguma otrajā punktā Krievija atzina Latvijas neatkarību un „labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem” atteicās „no visām suverēnām tiesībām (..) uz Latvijas tautu un zemi”. Pēc Miera līguma noslēgšanas turpinājās robežas nospraušana dabā. Robežas apraksts ar uzmērījumiem tika pabeigts 1923. gadā. Miera līguma noslēgšana ar Latviju nozīmēja arī to, ka Krievija atzīst Latvijas neatkarību de iure. Tas bija pamats, lai 1920. gada 26. janvārī arī Antantes valstu Augstākā padome (1. pasaules karā uzvarējušās lielvalstis) atzītu Latviju de iure.
Līdz ar miera līguma noslēgšanu bija noslēdzies 628 dienas ilgais Latvijas Neatkarības karš. Latvijas sabiedrība mieru bija gaidījusi vēl ilgāk – veselus sešus gadus kopš 1. pasaules kara sākuma 1914. gada augustā. Beidzot bija iestājies ilgi gaidītais miers. Latvijas saimnieciskā dzīve un infrastruktūra bija izpostīta. Arī demogrāfiskie zaudējumi bija ļoti lieli – bēgļu gaitās un kara darbībā Latvija bija zaudējusi gandrīz miljonu iedzīvotāju (1914. gadā Latvijā dzīvoja 2 552 000, bet 1920. gadā vien 1 596 000 cilvēki). Labklājības ziņā Latvijas iedzīvotāji bija atsviesti atpakaļ par vairākām desmitgadēm. No 499 Latvijas pagastiem 247 bija notikusi karadarbība, bet 274 pagastus bija izvagojušas karaspēka būvētās tranšejas. Laukos pilnībā nopostītas bija 78 278 ēkas. Lielvārdes pagastā, piemēram, bija nopostīti pat 93% ēku. Tomēr Latvija bija izcīnījusi neatkarību un varēja uzsākt grūto valsts būvniecības darbu.
Aleksandrs Grīns savas karavīra gaitas noslēdza 1924. gada 1. oktobrī, kad viņu atvaļināja no Galvenā štāba administratīvās daļas. 1920. gada 1. janvārī par nopelniem Latvijas neatkarības labā viņu paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē. A. Grīns saņēma arī apbalvojumus par dalību Latvijas Neatkarības karā – Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Artūra Jurenovska fotogrāfijas ar vecmāmiņas brāļiem – strēlniekiem Ansi, Juri un Jāni Ēķupiem