Kaujas par Jelgavu
1915.2.-3.V
Pēc 1915. gada ziemas kaujām vācieši bija izveidojuši priekšnoteikumus tālākiem uzbrukumiem Krievijas teritorijā. 1915. gada aprīļa beigās vācu karaspēks uzsāka pēkšņu ofensīvu Lietuvā, lai novērstu krievu virspavēlniecības uzmanību no drīzumā gaidāmā galvenā uzbrukuma Polijas dienvidos. Vācieši bija iecerējuši ar strauju kavalērijas triecienu ielenkt un iznīcināt nelielos krievu spēkus un pēc tam veikt dziļu reidu Jelgavas un Rīgas virzienā. Krievu karaspēks Lietuvas rietumu daļā bija skaitliski neliels un vāji apbruņots. Krievu ģenerāļa Potapova grupas sastāvā atradās arī divi no Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu darba rotām saformēti bataljoni, kuru kareivju un virsnieku lielākā daļa bija latvieši.
1. Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljons ar lielu varonību izcēlās jau pirmajā kauju dienā (27. aprīlī), spējot aizkavēt veselas vācu kavalērijas divīzijas uzbrukumu. Latviešu zemessargu pašaizliedzīgā pretošanās glāba krievu spēkus no sagrāves un ļāva tiem organizēti atkāpties. Pēc četru dienu nepārtrauktas atkāpšanās 1. un 2. Daugavgrīvas zemessargu bataljons ieradās Jelgavā. Jelgavā valdīja haoss, caur pilsētu atkāpās nebeidzamas krievu armijas vezumu rindas un tūkstošiem bēgļu, kuri pameta vācu apdraudētos rajonus. Krievu pavēlniecība nolēma par katru cenu aizstāvēt pilsētu, kurai tuvojās pretinieka kavalērija.
Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni ieņēma pozīcijas Ziemeļrietumos no Jelgavas – starp Lielupi un Dobeles šoseju. Pārējās krievu karaspēka daļas izkārtojās tālāk uz dienvidiem līdz Jelgavas-Šauļu šosejai. 2. un 3. maija kaujās latviešu zemessargi atvairīja vairākus pastiprinātās vācu 45. kavalērijas brigādes uzbrukumus, palīdzot nosargāt Jelgavu. Niknas cīņas notika arī ar citām vācu 6. kavalērijas divīzijas vienībām dienvidos no Jelgavas Ruļļu kalna apkārtnē. 4. maijā, pēc palīgspēku ierašanās, krievu karaspēks pārgāja pretuzbrukumā un padzina vāciešus no Jelgavas pievārtes.
Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni, kuri bija ļoti noguruši ilgās atkāpšanās laikā, asiņainās kaujās spēja atvairīt vācu uzbrukumu. Šis panākums maksāja 57 zemessargu dzīvības, vēl 155 karavīri tika ievainoti. Jelgavas nosargāšana deva lielu morālu pacēlumu gan krievu pavēlniecībai, gan latviešu sabiedrībai. Šī uzvara iedvesmoja latviešu inteliģences un politiskās aprindas cīnīties par latviešu nacionālo militāro formējumu (vēlākie latviešu strēlnieku bataljoni) radīšanu.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
„Kāpēc tu neaizdedz laimpu?" Es prasu, vilkdams nost mēteli.
Brālis neatbild. Viņš sēd pie galda, atbalstījis galvu rokās, un veras logā, kas izskatās sarkans kā asinis. Es nosēstos Edgaram pretī un paskatos tam sejā, — arī viņa šķiet asinssarkana. „Kur tu tik ilgi biji?" Viņš prasa, kā taisīdamies bārties, bet balsī nav parastās pārākuma apziņas. Tā skan aizlauzti un dobji.
„Tāpat pastaigājos," es vilcinādamies atbildu, un gribu savukārt sameklēt kādu vaicājienu, lai brālim nebūtu laika mani tincināt. Nekas negadās, bet Edgars aizsteidzas man priekšā: „Vāci pie Jelgavas," viņš saka, un balss tam skan aizlauzts. „Gubernātors jau aizbēdzis uz Rīgu, un krievu štābi ar."
Man sažņaudzās sirds un sāk trīcēt lūpas.
„Edgar, bet tad jau mūsu mājas…"
Brālis aizgriežas uz loga pusi.
„Frontes viņā pusē, kā tad citādi," viņš auksti atsaka, bet šim aukstumam var dzirdēt cauri tikko savaldītu drebēšanu.
Es iekritu gultā un sakožu zobus, stīvi vērdamies griestos, kas gurdi balto istabiņas tumsā. Tad viņi aizpeld projām un es redzu cieto, grumbu šņīpām izvagoto tēva seju, mātes laipnos vaibstus, mūsu mājas, ap kurām šalc vecas kuplzarotas liepas, vasarā pilnas bišu sanēšanas, un mūsu pļavas, kurām cauri vijas Platone, ik pavasari tās mēslodama treknām, no Lietavas sanestām dūņām.Tad es ļauju asarām vaļu. Elsas rausta mani visu, līdz vēlai nakts stundai, kad ārā kļuvis klusāks lielpilsētas troksnis. Nemanot piezogas un pārvar mani miegs. Kad pamostos, ir jau liela diena. Edgars vēl sēd pie galda, atbalstījis galvu rokās. Viņam ir bāla seja un piesarkušas acis.
Dzīvās atmiņas
Rūtas Baranovskas stāsts par tēva brāļu bērnību Pirmā pasaules kara laikā