Bermonta armija Kurzemē
1919.VIII-IX
Vācu karaspēka vadība, atbilstoši Strazdumuižas pamiera noteikumiem, bija apņēmusies aiziet no Kurzemes. Tomēr ģenerāļa fon der Golca un daļas vācu muižniecības plānos šāda notikumu attīstība neietilpa. Vācieši darīja visu iespējamo, lai novilcinātu vācu karaspēka aiziešanu. Vienlaikus Lietuvā un Kurzemē 1919. gada vasarā izvērsās Rietumkrievijas armijas formēšana avantūrista Pāvela Bermonta-Avalova vadībā. Bermonts ar krievu karagūstekņu nometnēs savāktu pretlieliniecisku vienību ieradās Jelgavā Cēsu kauju laikā.
Antantes valstu militārās misijas centās panākt Strazdumuižas pamiera izpildīšanu, pieprasot vācu karaspēka evakuēšanu no Kurzemes līdz 1919. gada 20. augustam. Tomēr vācieši atteicās šīs prasības izpildīt. 24. augustā Dzelzsdivīzijas komandieris paziņoja par atteikšanos aiziet no Kurzemes un sajūsminātie vācieši Jelgavā sarīkoja demonstratīvu lāpu gājienu, pēc kura izdemolēja latviešu iestādes, uzbruka latviešu karavīriem un tos atbruņoja. Kļuva skaidrs, ka vācieši neaizies no Kurzemes. Tomēr viņiem bija jārēķinās ar Antantes valstu pozīciju, jo pretējā gadījumā Vācija riskēja ar nopietniem politiskiem sarežģījumiem.
1919. gada 5. septembrī Bermonts sevi pasludināja par Rietumkrievijas armijas virspavēlnieku kļūstot par vienu no ievērojamākajiem krievu pretlieliniecisko spēku komandieriem Baltijā. Bermonts atteicās sūtīt savu karaspēku palīgā citam krievu “balto” ģenerālim Judeničam uz Pēterburgas fronti. Tā vietā septembra beigās viņš noslēdza slepenu vienošanos ar fon der Golcu par vācu karaspēka vienību pāriešanu Rietumkrievijas armijas sastāvā. Vācieši nomainīja zīmotnes un pēkšņi kļuva par krievu armijas sastāvdaļu. Bermontra armija kalpoja kā lieliska izkārtne. Formāli Antantes valstis vairs nevarēja pārmest Vācijai sava karaspēka uzturēšanos Kurzemē pretēji Strazdumuižas pamieram. Tagad tā bija nevis vācu, bet krievu armija.
Tomēr vācu un krievu stāvoklis Kurzemē bija neskaidrs. Antantes valstis pieprasīja Rietumkrievijas armijai doties uz Narvas vai Daugavpils fronti, lai beidzot sāktu cīņu ar lieliniekiem, ko Bermonts nepārtraukti solīja jau no vasaras. Vienlaikus arī vācu finansistu aprindas kļuva arvien rezervētākas, atbalstot Bermonta armiju. Naudas trūka, un nākotnes perspektīvas bija neskaidras. Šādos apstākļos 1919. gada 6. oktobrī Bermonts deva savai armijai pavēli uzsākt uzbrukumu Rīgai, kas sākās nākamajā dienā.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Ievas Reines, vecmāmiņas Birutas Zvaigznītes (dzimusi Pētermane) un vecvecmāmiņas Elgas Pētermanes (dzimusi Grūbe) atmiņas par vecvectēvu, tēvu un vīru - strēlnieku Jāni Pētermani