Pretlielinieciskie spēki ieņem Rīgu
1919.22.V
1919. gada 22. maija agrā rītā pretlielinieciskie spēki pārgāja uzbrukumā Rīgas frontē. Vāji apgādāto, apmācīto un demoralizēto Padomju Latvijas armijas pulku pretestība ātri tika salauzta. Latviešu strēlnieku pulki izrādīja tikai simbolisku pretestību ienaidniekam un bēga no kaujas lauka. Liela daļa strēlnieku padevās vai dezertēja no savām vienībām. Jau tās pašas dienas agrā pēcpusdienā pirmās Landesvēra vienības sasniedza Rīgu, steidzoties šķērsot Daugavu. Viens no galvenajiem landesvērsitu mērķiem bija pēc iespējas ātrāk sasniegt Guberņas cietumu (Citadelē), lai atbrīvotu vairākus simtus tur turēto ķīlnieku. Neskatoties uz zaudējumiem, tai skaitā Landesvēra elitārās Trieciennodaļas komandiera Hansa fon Manteifela krišanu, viņi spēja to paveikt. Cietuma apsardze aizbēga, un ķīlnieki tika atbrīvoti. Bēdīgāks liktenis gaidīja Centrālcietuma ieslodzītos, kur lielinieki īsi pirms aizbēgšanas nošāva 32 ķīlniekus, tai skaitā vācbaltiešu muižniekus un mācītājus.
Ielu kaujas Rīgā turpinājās līdz 22. maija rītam. Atsevišķas bruņotu lielinieku (tai skaitā bija diezgan daudz sieviešu), miliču un nelielas karaspēka vienības centās aizkavēt Landesvēra un Dzelzs divīzijas virzīšanos uz priekšu. Pilsētu lielā steigā pameta arī padomju iestādes un to darbinieki. Viņu bēgšanu bieži pavadīja šāvieni no māju logiem. 23. maijā pēdējās lielinieku vienības atkāpās aiz Juglas. Šajā pat laikā Rīgā ienāca Jāņa Baloža komandētā Atsevišķā latviešu brigāde, kura bija aizkavējusies kaujās ar lieliniekiem ziemeļrietumos no Rīgas. Daudzi uzskatīja, ka vācu vadība apzināti latviešu brigādi novirzīja prom no Rīgas, lai neļautu tai uzreiz ienākt Latvijas galvaspilsētā. Vēl aizdomīgāk šāds lēmums šķita kontekstā ar nežēlīgo teroru, kuru vācieši uzsāka tūlīt pēc Rīgas ieņemšanas.
Pēc 22. maija kaujām Rīgas ielās palika vairāk nekā divsimt kritušu lielinieku. Turpmākajās dienās pilsētā izvērtās uzvarētāju represijas pret lieliniekiem, kuri bija palikuši pilsētā un personām, kuras turēja aizdomās par sadarbību ar viņiem. Sākās tā sauktais „Baltais terors”. Šajās represijās cieta daudz nevainīgu cilvēku un tām bija izteikti etnisks raksturs – gandrīz visi cietušie bija latvieši. „Baltā terora” Rīgā precīzs upuru skaits nav zināms. To aplēses svārstās no 500-700 līdz pat 5000 cilvēku.
Aleksandram Grīnam Padomju Latvijas armijas atkāpšanās un sabrukuma laikā izdevās dezertēt un paslēpties Taurkalnes mežos. No šejienes viņš devās uz Bausku un tālāk uz Jelgavu, kur vācieši viņu arestēja. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma A. Grīns 1919. gada 28. maijā brīvprātīgi iestājās J. Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes 1. Jelgavas rotā. Jūnija vidū viņu iecēla par rotas komandieri Skolnieku bataljonā Rīgā.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Dzīvās atmiņas
Artūra Jurenovska fotogrāfijas ar vecmāmiņas brāļiem – strēlniekiem Ansi, Juri un Jāni Ēķupiem