Atpakaļ

Notikumu laika skala

Vācieši piedzīvo sakāvi Cēsu kaujās un zaudē Cēsis

1919.22.-23.VI

Pēc vācu ofensīvas apturēšanas 1919. gada 22. jūnijā latviešu un igauņu karaspēks pārgāja kopējā pretuzbrukumā uzbrukumā. To vācieši nespēja atvairīt un lai izvairītos no draudošā aplenkuma ar lieliem zaudējumiem sāka atkāpties. 23. jūnijā igauņu 6. kājnieku pulks un 2. Cēsu kājnieku pulks ieņēma Cēsis. Savukārt Limbažu rajonā veiksmīgi darbojās 9. igauņu kājnieku pulks. Pulka sekmīgais uzbrukums Lēdurgas un Vidrižu virzienā apdraudēja vācu galveno spēku aizmugure. Sākās vācu karaspēka vajāšana visā frontē, kurš steidzīgi atkāpās Rīgas virzienā.

Jau 24. jūnijā no vāciešiem tika atbrīvota Sigulda un 26. jūnijā – Inčukalns. Niknas kaujas no jauna izvērtās Rīgas pievārtē – Juglas upes krastos. Pirms kauju noslēguma igauņu karaspēkam izdevās ieņemt Daugavgrīvu, Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi. Kopumā Cēsu kaujās Igaunijas armija zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos, bet Ziemeļlatvijas brigāde 13 kritušos un 43 ievainotos.

Tuvojoties igauņu karaspēkam, 26. jūnijā, Rīgu pameta A. Niedras valdība, kura aizbrauca uz Jelgavu. Tajā pašā dienā Liepājā ieradās angļu ģenerālis Gofs, kurš paziņoja Sabiedroto valstu lēmumu nekavējoši atjaunot Latvijas Pagaidu valdības darbību. Nākamajā dienā, 27. jūnijā, no kuģa „Saratov” svinīgi nokāpa K. Ulmaņa vadītā valdība. Sajūsminātie iedzīvotāji nopostīja pie pilsētas rātsnama uzcelto vācu pieminekli ar Vācijas impērijas ērgli, ķeizara Vilhelma II, Hindenburga un Ludendorfa bistēm. Tā vietā tika pacelts Latvijas karogs. Tikmēr A. Niedras valdība paziņoja par savas darbības izbeigšanu.

Latvijā 22. jūniju atzīmē kā Varoņu piemiņas dienu. Arī Igaunijā 23. jūnijs ir valsts svētki – Uzvaras diena.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

“Tā dārdēšana ir uz Lodes pusi!” Atsaucas Pāvuliņš.
Un tad nāk tāda vēsts, ka igauņi un mūsu pulka puse noturējušies vakar pie Lodes, un tagad sākuši brukt vāciem sānos.
“Tad jau viss vēl var beigties gluži labi,” žāvādamies teic Greizis, un ar katru jaunu lielgabala dimdēšanu lielākas metas mūsu cerības.
Gaišas jau debesis, jautri zaļganas atkal palikušas birzes, pļavas. Un līdz ar sauli atgriežas mums paļāvība, atdzimst cīņas prieks.
Slinki vests vācu ķēdes uzbrukums, ko viegli atsit mūsu uguns. Un tad kāds zēns, uzrāpies veca lielceļa bērza galā teic redzam šoseju un ka uz Raunas pusi esot saskatāmi braucam tādi savādi, zaļpelēki rati.
“Tās laikam gan būs bruņumašīnas,” saka rotnieks, un atkal trauksmīgāki dažiem metas skati.
Dienvidos — granātuguns un ložmetēju vārīšanās.
Ziemeļos atkal mana patālus šrapnelu mākonīšus, un tad no bērza augšas atšalc jautra balss: “Tie vezumi mūk atpakaļ! Pie stūra vienam nupat pajuka uguns un dūmi, — re, re, — šķiebjas uz sāniem, laikam kritīs grāvī — vai, ne! Brauc gan tālāk, bet jau pavisam šķībs!”
“Igauņi velna vīri,” Konrāds nopriecājas, un zēniem atplaukst sirdis un acis, kaut maz gulēts, vakar visu dienu iets.
Ar katru stundu īsākas saraujas ēnas, pavisam karsts top laiks. Un šrapnelu plīsieni ziemeļpusē liekas atvirzāmies šurpu, lielāks aug viņu skaits.

Dzīvās atmiņas

Vijas Bites atmiņu stāsts par strēlnieku vectvētu Heinrihu Biti un otru vectēvu – Kārli Elksni

Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!

Ieviņas Rezebergas atmiņas par savu tēvu strēlnieku Arvīdu Knapi

Veronikas Zeidmanes atmiņas par strēlniekiem Jāni un Kārli Zeidmaņiem – vīra tēvu Jāni un tēva brāli Kārli. Uldis (redzams foto vecumdienās, Austrālijā) ir Kārļa dēls

Iesaki šo notikumu