Strazdumuižas pamiers
1919.3.VII
1919. gada 3. jūlijā Rīgas pievārtē, Strazdumuižā pie Juglas ezera, tika noslēgts pamiers starp vācu, igauņu un latviešu karaspēku. Kā sarunu vidutāji un pamiera noteikumu izpildes garantētāji uzstājās Antantes valstu pārstāvji. Vācieši līdz ar to atzina savu sakāvi Cēsu kaujās, bez kaujas aizgāja no Rīgas un apņēmās evakuēties arī no Kurzemes un Zemgales.
Strazdumuižas pamiers paredzēja Vācijas pavalstnieku izslēgšanu no Landesvēra rindām, kaujas vienību pārvietojot uz Tukumu, kur to pārformēja un iekļāva Latvijas armijas rindās. Landesvēru sākotnēji pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, bet pēc tam par 13. Tukuma pulku. Par bijušā Landesvēra komandieri iecēla angļu pulkvežleitnantu, vēlāko feldmaršalu, Haroldu Aleksanderu.
Pamiera noteikumi paredzēja, ka igauņu karaspēks nedrīkst ienākt Rīgā. Tā vietā Latvijas galvaspilsētā 6. jūlijā triumfāli iesoļoja Jorģa Zemitāna komandētā Ziemeļlatvijas brigāde. Pilsētā tobrīd jau atradās arī Jāņa Baloža komandētās Atsevišķās latviešu brigādes aizmugures vienības, kuras virsnieki svinīgi sagaidīja Zemitāna brigādes vienības. Baloža brigāde bija ievērojusi neitralitāti Cēsu kauju laikā un rezultātā starp Ziemeļlatvijas brigādes (tā sauktajiem „ziemeļniekiem”) un Baloža brigādes (viņus mēdza dēvēt par „dienvidniekiem) karavīriem nereti izcēlās asi konflikti.
1919. gada 8. jūlijā Rīgā ieradās kuģis „Saratov” ar Latvijas Pagaidu valdību uz klāja. Kuģis noenkurojās pretī Rīgas pilij. Daugavmalā notika svinīga valdības nokāpšana no klāja, atgriežoties Latvijas galvaspilsētā pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma. Valdību sveica orķestris Voldemāra Stiebriņa, agrākā 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona orķestra izveidotāja, vadībā. Daugavmalā goda sardzē stāv Cēsu pulka skolnieku rota. Oskars Alks vēlāk atcerējās: „Vienā pusē stāvējām mēs, ziemeļnieki, otrā dienvidnieki. No ziemeļniekiem bijām izlasīti mazāk noplīsušie. Tajā vēsturiskajā dienā apzinājos, ka ir pavisam labi salāpīt savu tērpu, jo vienīgi tādēļ biju atzīts par derīgu parādei.” Šajā laikā Rīgā atradās arī Aleksandrs Grīns, kurš komandēja Baloža brigādes Skolnieku (vēlāk 7. atsevišķā) bataljona rotu. Augustā viņa komandēto rotu iekļāva 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā. Valdības locekļi, sajūsmināta pūļa pavadīti, mēroja ceļu pa Valdemāra ielu uz Ārlietu ministriju.
Papildmateriāli:
Fotogrāfijas
Grāmatas notikumi
Tak jautras bija visiem sirdis, mundri prāti, un Konrāds teica man: “Ja šitā ies vienmēr, tad mēs drīz būsim savai zemei cauri! ”Kur nu cauri!” ieminas virsseržants. “Vispirms lūkosim iekļūt Rīgā.”
Tas nav tik viegli izdarāms, kā iesākumā likās, jo vāci nostājušies Juglas pozīcijās, sparojas vēl turēties, un igauņiem, kas mēģina uzbrukt ar joni, kritušo ir tik daudz, ka Ropažos ar tiem piekrauti pilni bagāžas šķūņi. Tos vedīs Valkas kapos apglabāt.
Taisās iesākties kaut kas līdzīgs pozīciju karam, gausi velkas laiks. Un naktis pavēsas, bieži līņā, un slikti klājas tiem, kas aizgājuši karā bez mēteļiem.
Man izdevās sev dabūt pajaunu šineli, bet zēni savos skolnieku svārkos nu drebinās, kad uznāk lietus. Un Konrāds, glābdams sava vada vārīgākos puikas, kā perētāja vista tos ņem vakaros zem sava milzīgā mēteļa. “Nāciet nu, knauķi, atkal kopā,” viņš aicina. “Ko lai citu ar jums, palaidniekiem, dara? Priekšniecībai jau jābēdā par visu.”
Dzīvās atmiņas
Jāņa Vasarieša stāsts par tēvu Frīdrihu Zommeru (Vasarieti) un par savu pirmo mīlestību pēc Otrā pasaules kara. Jānim Vasarietim intervijas laikā 95 gadi!
Ievas Zuicenas sūtītais fragments no vectēva Izidora Zepa (1897-1973) konspektīvi uzrakstītā dzīves apraksta (1. un 2. pielikums), kur viņš attēlo situāciju Pēterburgā 1917. gadā un Rutas Zeibotes (1924-2015) atmiņas par savu tēvu Hermani Zeibotu, kurš bija leģendārās Cēsu skolnieku rotas dalīb...