Atpakaļ

Notikumu laika skala

Cēsu kauju sākums

1919.6.VI

Pēc Rīgas atbrīvošanas vācu vienības pārtrauca lielinieku vajāšanu un gatavojās cīņai pret jaunu pretinieku – Igaunijas armiju un Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas brigādi, kuras no Sarkanās armijas bija atbrīvojušas lielāko daļu Vidzemes. Ne Igaunijas valdība, ne Ziemeļlatvijas brigāde neatzina provācisko A. Niedras valdību. Vēl vairāk, Ziemeļlatvijas civilpārvalde bija uzlikusi mantas sekvestru (konfiskāciju) gan Niedram, gan viņa valdības locekļiem. Vāciešiem, ja viņi vēlējās nostiprināties Baltijā, atlika tikai viena iespēja – doties kara gājienā uz ziemeļiem.

1919. gada 3. jūnijā Cēsīs ieradās Landesvēra kavalērijas vienība, kura pārliecinājās, ka pilsētā atrodas Ulmaņa valdībai lojāls karaspēks. Landesvērs ultimatīvi pieprasīja Vidzemes atbrīvošanu no igauņu „okupācijas”. 5. jūnijā notika pirmā bruņotā sadursme starp igauņu bruņuvilcienu „Kalew” un Landesvēra vienībām.

Nākamajā dienā, 1919. gada 6. jūnijā, Landesvērs pārgāja uzbrukumā tikko saformētajam 2. Cēsu kājnieku pulkam, kurš aizstāvēja Cēsis. Pulka sastāvā cīnījās arī no Cēsu un Valmieras skolu vecāko klašu skolniekiem iepriekšējā dienā saformēta rota, kurai bija piešķirts 8. kārtas numurs. Valmierā bija pieteikušies 70 skolnieki, bet Cēsu reālskolas direktora Longina Ausējam aicinājumam atsaucās 38 skolēni. Rotas karavīru vecums bija 14-20 gadi. Pirmo sadursmi igauņu bruņu vilcienam „Kalew” piekomandētie rotas izlūki piedzīvoja jau 5. jūnijā uz Amatas tilta.

Kaujas turpinājās līdz 6. jūnija agrai pēcpusdienai, kad vāji bruņotais un apmācītais pulks, vācu pārsvara spiests, atkāpās no pilsētas uz Raunas pozīcijām. Skolnieku rotas pirmo kauju kareivis Olģerts Lukstiņš aprakstīja sekojoši: „Pret šo kaujas iecirkni ienaidnieks nāk uzbrukumā. Landesvēra ķēdes nāk kā iereibušas, piedzirdītas, un mēs viņas ņemam labi nopietni uz grauda. Šautenes paliek karstas. Skolniekiem ir tikko saņemtas jaunas šautenes, nenotīrītas no biezā eļļojuma. No šauteņu karstuma eļļa sāk čurkstēt. Daži zēni tā aizraujas ar šaušanu, ka pieceļas uz ceļiem, lai labāk ieraudzītu ienaidnieku, bet landesvēra ložmetēju ugunis dara savu darbu... Nāvīgi ievainoti krīt vairāki zēni.”

8. jūnijā igauņi, kuri steigšus bija pārsvieduši uz Cēsu rajonu ievērojamus spēkus, nesekmīgi mēģināja atgūt pilsētu. Konfliktā iejaucās Sabiedroto valdu misijas, kuras par katru cenu centās pārtraukt asins izliešanu divu pretlieliniecisku spēku starpā, lai varētu veltīt visus spēkus cīņai pret lieliniekiem Latgales frontē. Viņiem izdevās panākt pamiera noslēgšanu 10. jūnijā.

19. jūnijā vācieši atsāka uzbrukumus plašā frontē no Limbažiem līdz Straupei un Raunai. 21. jūnijā vāciešiem izdevās pārraut fronti iecirknī starp igauņu 3. kājnieku pulku un 2. Cēsu kājnieku pulku. Cēsu kaujas nonāca kritiskā fāzē, vāciešiem uzvara bija gandrīz rokā. Smago stāvokli glāba igauņu papildspēku ierašanās, kuriem izdevās apturēt vācu uzbrukumu.

Papildmateriāli:

Fotogrāfijas

Grāmatas notikumi

Laiks meties silts un maigs bez gala. Un līdz ar ceriņziedu plauku šķietas atnācis ne kokiem vien un puķēm, bet arī laužu sirdīm blāzmains pavasaris, — visai zemei ataususi jauna diena pēc asiņainas biedu nakts.

Ziedsmaršas pilni visi gaisi, — violēti, rožaini, dzelteni un balti sametušies Cēsu dārzi, un lakstīgalas viņos sāk jau pogāt drīz pēc launaglaika, nemaz negaidījušas vakarblāzmu, un no viņu dziesmām atskan visa nakts, līdz kamēr pakaļ ausmai atnāk saules lēkts.
Vēl nava nosūbējis bērzu lapu zaļums, noputējušas nav jasmīnlapas, kurās samanāmi pazaļgani ziedu pumpuri, un zeltainiem vanagzirņu ziediem nokaisītas visas leju kraujas, pīpenītes klanās, vēsmas sašūpotas, apreibušas dūc un šaudās zemes bites, un no dzīves prieka, zāļu svaigās dvašas un ziedu maiguma šķiet noreibis pat gaiss.

Kā lielas ābeļziedu kupenas, guļ mākoņi virs Gaujas krastu siliem, un zālē guļot mums un atļaujot, lai timotiņa vālītes vārīgi glāsta baso kāju pēdas, tik rada ābeļdārziem ziedu laikā un tik tuvi izliekas šie mākoņkalni, ka liekas, vēsma, nākdama no viņu puses, nes sev līdz svaigumelpu, ziedu aroma nāk viņai līdz, un uzreiz mums pat liekas atšalkusi ausīs tāla bišu sīkšana.
Nē, tiešām, kaut kas dūc un san, šķiet laižas arvien tuvāk, it kā laistos, meklēdams sev jaunas mājas, ceļot sācis bišu spiets.

Dzīvās atmiņas

Veronikas Zeidmanes atmiņas par strēlniekiem Jāni un Kārli Zeidmaņiem – vīra tēvu Jāni un tēva brāli Kārli. Uldis (redzams foto vecumdienās, Austrālijā) ir Kārļa dēls

Ievas Zuicenas sūtītais fragments no vectēva Izidora Zepa (1897-1973) konspektīvi uzrakstītā dzīves apraksta (1. un 2. pielikums), kur viņš attēlo situāciju Pēterburgā 1917. gadā un Rutas Zeibotes (1924-2015) atmiņas par savu tēvu Hermani Zeibotu, kurš bija leģendārās Cēsu skolnieku rotas dalīb...

Iesaki šo notikumu